Konkursi 3. konkurss

„Katru gadu, izstaigājot Brakus, manī aug mūžīgā griba uz dzīvi. Šeitan viss ir tik zināms un mīļš. Vien jumta niedru smarša bija aizmirsusēs. Ienācis pagalmā, uzreiz piegriežu vaigu mežrožu krūmam un samanu tā skaistos ziedus. Piestājis zem savām liepām un vītoliem, uzreiz sajutu saldnējo rudens smaržu, un laime kvēlo iekš manis. Lapu zelts diktāk liek sisties manai sirdij. Iz pilnuma pārmērā es paceļu gavilēs rokas. Jā, tie ir šepat, dēstītie koki nav izcirsti, kā es to biju paredzējis.” (Klinta Šmite, Bebru pamatskola, 8.klase)

„Valdot mieram un saticībai mājās un draugu starpā, arī darbi sokas labāk un ātrāk. Pat ar naidu stādītai puķei negribas augt, dzīvot un gaidīt jaunu dienu, kur nu vēl cilvēkam!” (Laura Sika, Madonas 1. vidusskola, 8.a klase)

„Ir gandrīz neiespējami vareno un niecīgo, ievērojamo un necilo likt uz viena grauda. Cilvēku likumi ir nežēlīgi, tie nepieļauj miltu jaukšanos ar pelniem. Tomēr Rūdolfs Blaumanis tik prasmīgi prot radīt situācijas, kurās naudas maka biezumam vai smadzeņu poda tilpumam nav ne mazākās nozīmes!” (Anna Beļēviča, Rīgas 2. vidusskola, 8.c klase)

„Rūdolfs Blaumanis un viņa „Braki” ir vieta, kur katrs latvietis varētu mācīties, kā kopt savu sētu un pie reizes smelties iedvesmu un spēku, kas neļauj padoties, bet liek ticēt saviem sapņiem un iecerēm, un tam, ko sauc par mērķi! Manuprāt, katram latvietim reizi mūžā būtu jāapmeklē „Braki”, lai izjustu šīs vietas īpašo auru, jo, atrodies šeit, likās, it kā esmu pavisam citā pasaulē – prom no ikdienas steigas, kņadas, laužu un mašīnu burzmas.” (Dace Marķitāne, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija, 8.a klase)

„Daudz jauna man sniedz pastaiga pa „Braku” mājām. Katra taciņa, katra telpa vēl glabā izcilā noveļu meistara un viņa līdzgaitnieku soļus. Ne velti Blaumanim „Braki” bija vienīgās īstās mājas. Nekur viņš nejutās tik labi kā šeit. Te radušies arī daudzi literārie darbi.” (Anna Iknere, Dzērbenes vidusskola, 7. klase)

„Cik simbolisks un skaists viņš [mežrozīšu krūms] tomēr liekas – cerības un labestības pilns, reibinošs, maigs un tik agresīvs – gados uzkrātās mīlestības un rūpju pilns, bet neaizskarams un ar raksturu – katrs glāsts sāp. Šķietami nevainojams, bet tik neuzņēmīgs pret netīru dvēseļu un ļaunu acu triecienu. Rūdolf, hei, tu vēl šeit? Paskaties, viņš smaida. Smaida Tev. Smaida par mani.” (Evika Muizniece, Rēzeknes 5.vidusskola, 9.b klase)

„Un ne jau vienmēr mājās bija tik slikti! Atceros, kādus svētkus mēs svinējām! Ziemassvētkos mēs ar tēti vienmēr gājām uz mežu pēc eglītes. Gājām pa ledaino ceļu. Egli viņš bija pārlicis pār plecu, un mēs klusējot nesām to mājas... Baba cepa tādas kūkas! Atbrauca radi no Rīgas. Krustmāte man veda kleitas un jaciņas, un mamma ar tēti kopā cepa pīrāgus! Tas bija kaut kas lielisks.”(Agra Blūma, Bukaišu pamatskola, 9.klase)

„Mums dzīvē gadās šā un tā .

Nu, bet dzīvot mums ta kā?

Blaumanis tad teiktu tā:

„Sirdi ieliec ikdienā!”

Viņa vārdos taisnība,

Dzīve nav tik līksmība

Klausīsim mēs vārdus labos,

Viņš tos māca gadu gados.”

(Linda Kipļuka, Kalnezeru Katoļu pamatskola, 7. klase)

„..nav sajūta, ka esi viens,

vienmēr netālu cilvēks krietns.

Nevajag pat pieskarties,

lai savādāk spētu sajusties,

no tuvajiem mācīties un gūt,

 nemelot par sapņiem un godīgam būt.     

 (Līna Rozenbaha, Liepājas 1. ģimnāzija, 9.b klase)

„Ieejot šajā istabā, iedomājos, ka rakstnieks no rīta pieceļas no gultas, pieiet pie mazā lodziņa un sasveicinās ar rīta miglu. Tad viņš iziet laukā, pastaigājas pa savas mājas pagalmu, salasa saujā nedaudz no miglas, nedaudz no rīta saules, nedaudz no svaigas rasas un putnu dziesmām. Rakstnieks ieelpo svaigo lauku gaisu, un nu ir savāktas visas sastāvdaļas, lai veiksmīgi rastos jauns darbs. R. Blaumanis raksta. Raksta par visu, ko jutis, redzējis, saklausījis...”     

„Bet "Braku" mājas stāv apsegušās ar balto rītu. Es pieveru acis un redzu "Brakus" no rīta, saulei lecot: pagalms mirdz no saules stariem zilos, sārtos un purpura toņos. Sniegs virmo kā nosēts ar briljantu putekļiem. Mazliet pieveru acis un iedomājos pavasari „Brakos”, kad raisās lapas un no zemes lēnām lien jaunie asni, no jumta pil lāstekas. Katrā ūdens pilienā mīt dzīvība un skaistums. Katrā ūdens pilienā mīt jauns dzejolis, luga vai stāsts.” (Arta Avena, Kaibalas pamatskola, 9. klase)

„Es priecājos, ka esmu piedzimusi tieši Liepiņu dzimtā, un lepojos ar to. Ģimene ir mani dārgākie cilvēki, kurus neatdotu nevienam ne par pasaules lielāko naudu. Dievs ir radījis viņus tieši man, un es uzskatu, ka tā ir svētība. Mana famīlija ir visdārgākie dārgakmeņi , ko par naudu nenopirksi.” (Monta Liepiņa, Bebru pamatskola, 8.klase)

  „Mani, mīļie!- es [R.Blaumanis]jau trešo reizi uzsāku,- nu vai tad jūs jau tagad pat par niekiem strīdaties un ceļat augšā vecas lietas, kas jau sen izrunātas! Pat mazie puikas! Un redzējāt par ko? Par nieka koka klucīti. Jūs taču varat dabūt vēl vienu. Paprasiet tikai saviem vecākiem! Bet arī vecāki strīdas. Un arī par niekiem! Un tu, Biezumniek,- es iesāku, bet man nākas apstāties, jo man vairs nekas nav jāsaka, viņi paši ir apdomājušies un visi jau salabuši.” (Paula Popmane, Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskola, 7. klase)

„„Kalēju” mājas bija jaukas un laimīgas. Tur valdīja laime un saticība – tātad arī tikums, skaistums un labestība, šīs mājas bija ciema paraugs. Par to stāsta šī luga.” (Līga Apsēna, Kusas pamatskola, 7.klase)

„Mana sēta - gluži tāpat kā Blaumanim - ir paradīze. Viņa sētā gan varēja manīt velniņus un citus pasaku tēlus, kas, mainoties gadskārtām, maina savas paslēptuves, un tad tev, apmeklējot šīs mājas, rada pasaku gaisotni. Liek atgriezties laikā, kad pats rakstnieks spēra soļus savā sētā un pamazām piepildīja to. Bet man paradīze ir ar ābeļziedu sniegu, vasaras naktīm, kas uzrunā neparastāk, ar asinssārtām lapām un kristālos mirdzošu, baltu klājumu.” (Ieva Vosele, Kusas pamatskola, 9. klase)

„Braki manī rosina pārliecību, ka esmu kopā ar rakstnieku. Es sajūtu viņa domas, izprotu viņa pārdzīvojumus. Lai gan pagājuši ir daudzi gadu desmiti, kā viena no galvenajām vērtībām ir un paliek mīlestība. Blaumanis mīlēja Brakus, savus vecākus, dabu. Tieši tādēļ viņš stādīja kokus, kopa savu māju, nesa ziedus mātei, kaut sala. Tieši tādēļ viņš sagaida katru, kurš ienāk viņa mājās. Sagaida labvēlīgā mīlestībā vēl arvien.” (Alise Sniedze, Praulienas pamatskola, 9.b klase)

„Vai tuvāka vai tālāka apkārtne – tā visa ir mūsu telpa uz planētas Zemes, kurā saticīgi jāprot sadarboties jebkuram, jo dzīve ir dota tikai viena, nedrīkstam ne lielo, ne mazo pasauli nolemt iznīcībai. Kā maģiskais putns radīšu iespēju un likšu noticēt brīnumam, ka mums blakus neredzams dodas vārda mākslas meistars Rūdolfs Blaumanis.”(Elēna Hāne, Rencēnu pamatskola, 8. klase)

„Celiņš ved uz pirtiņu. Šī šķīstītava tālumā izskatās kā melna un maziņa bārenīte, kura nokaunējusies bikli stāv maliņā. Ieejot pēc pirmā redzes iespaida necilajā mājelē, paveras skats uz celtni, kura nepavisam nebija dižena ar savu lielumu, krāsu vai formu, bet gan ar savu raksturu. Tai piemīt pievilkšanas spēks, kurš velk tevi tuvu, tuvu pirtiņas dvēselei un atklāj tās maģisko burvību. Iznākot no tās, cilvēks jūtas tik balts un tīrs kā Dieva eņģelītis.” (Linda Dieriņa, Bebru pamatskola, 7.klase)

„„Braku” nepārkliedzamais miers un klusums. Tik emocionāli spēcīga vide! Tik garīgi bagātinoša! Pat mans nevaldāmais temperaments pierimis kā uz burvju mājiena. Domas, kas nevaldāmi šaudījās kā ping-pong bumbiņas, raisās rimti. Tik neizskaidrojams miers pārņēmis ķermeni un garu.” (Madara Kolneja, Praulienas pamatskola, 9.a klase)

„Mājas nav vienkārši vieta ar četrām sienām, tā ir arī vieta, kur  paglābties no ārpasaules, tā ir vieta, kur vari būt tu pats, mājās vairs nav jaizliekas par to, kas tu neesi, un varbūt arī nekad nebūsi, mājās ir drošība, vienalga, vai tava māja ir zelta pils ar milzīgu iekšpagalmu un parku, vai arī maza būdiņa ar niecīgu zemes gabaliņu.” (Daira Mičāne, Varakļānu vidusskola, 9.a klases skolniece)

„Blaumaņa mājas ir mājas ar dvēseli. Tās ir dzīvas. Kaut arī tās ir celtas no jauna un veidotas kā muze… Un es arī gribētu, lai ikviens ceļinieks, atnācis uz šejieni, varētu teikt, ka Brakos ir īpaša gaisotne un ka šeit jūtams rakstnieka gars.” (Elīna Taškāne, Ērgļu vidusskolas, 9.b klases skolniece)

„Nav vērts sniegt tikai prieku un laimi, nezinot, vai kāds to vēlas. Kādam vienmēr jābūt nelaimīgam, lai kāds cits justos laimīgs. Kā gan citādāk lai izjūt patiesu laimi, ja ne caur ciešanām?” (Lauma Prišņenko, Rēzeknes logopēdiskā internāt pamatskola, 9. klase)

„Izstaigājot „Brakus” saprotu, ka Blaumanis te mīt joprojām. Vai tad tas nebija rakstnieka atspulgs pirts akā, vai aiz staļļa stenderes noslēpusies nenopūtās Kristīne? Tālavas taurētājs pieskandējis Jumurdas silu. Un aitu kūtī jaunus cimdus meklē Brencis, un, uz zibens šķeltā akmens apsēdusies, kājas šūpo mazā Marta. Bet „Silmaču” saime aicina līgot Jāņkalniņā...” (Ance Liene Šatrovska, Vecpiebalgas vidusskola, 7. klase.)

„Bet ģimene, tāpat kā sirsniņa, kas gluži kā mazs motoriņš dūc mums pakrūtē un ilgojas pēc māmiņas un tēta pieskārieniem, mums ir tikai viena. Nav ko zūdīties – kāds Tur Augšā ir pacenties ierakstīt debesīs, ka Tev jābūt tieši šeit un tagad starp tev mīļajiem, tuvajiem, vislabākajiem. Vairojiet saticību savā ģimenē, neaizmirstiet ieteikt to arī citiem, jo saticība ir viens no galvenajiem pamatakmeņiem laimīgas ģimenes būvēšanā.” (Dagne Dāboliņa, Jēkapils Valsts Ģimnāzija, 9.a klase)

„Tā nu sienāzis spēlē, skudras, peles un citas dzīvās radības strādā, un visi savus darbus māk un dara godam. Tāpēc mežā nekad nav pilnīga klusuma un sastinguma. Te pietiek labuma un skaistuma visiem – dzīvniekiem un cilvēkiem, un tā notiks arī nākotnē, ja vien mēs neaizmirsīsim, ka katram savs amats jāpilda.”(Baiba Bernarte, Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola, 7. klase)

„R. Blaumanis, lielās mīlestības jūtu vadīts, ir dibinājis desmitiem ģimeņu savos stāstos un lugās, izdzīvojot pašu varoņu dzīvi. Viņš ir bijis lielākais ģimeņu pazinējs un speciālists pirms 100 gadiem un tāds, nepārspēts, palicis vēl līdz pat šai dienai. Visi viņa radītie tēli ir kā dzīvi, mēs varam ar tiem iepazīties ik mirkli, atšķirot grāmatu vai aizejot uz teātri.” (Diāna Patrīcija Grosa, Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskola, 7.b klase)

 „Lauku gaiss virmo pēc svaigas zāles, smiltis zem kājām patīkami iečirkstas. Lēnā solī ieeju Braku sētā. Visapkārt paveras koki, tik koki. Koku ieskautas, kā rokās sadevušās neredzamā aplī, mājas. Vidū, noslēpumainā vidū - nekas, tikai es. Mani apņem rudens iedvesmojošais vējš, un rodas vēlēšanās iekļūt kādā no mājām.” (Kristīne Treija, Ziemeļvalstu ģimnāzija,8.bklase)

„„Braku” pirts nav gluži tāda, kā pierasts redzēt – tā ir melna un tumša, bet nomazgāties tajā var tikpat labi kā „baltajās” pirtīs, to es gluži labi zinu, jo arī es jau no pirmajiem dzīvības mēnešiem tādā mazgājos, un, redz, kas par brašu puisi esmu uzaudzis! Bez tam neatkārtojamā dūmu un zāļu slotiņu smarža!” (Rūdis Eiduks, Odzienas pamatskola, 6.klase)

„Esmu izstaigājusi Braku mājas. Un tāds samtains un dziļš miers. Līdz pašiem pirkstu galiņiem. Līdz turienei, kur beidzas dvēsele. Rūdolfs Blaumanis ar septiņām rozēm Braku māju priekšā – tas ir miers.”(Vineta Trimalniece, Rēzeknes 5. vidusskola, 9. a klase)

„Dzīvojot tikai šodien, cilvēks piemirst pataupīt arī mazu kripatiņu rītdienai, bet vai dzīve neliktos uz pusi vieglāka, krāsaināka un piepildītāka, ja mūs katru dienu nenomocītu domas par rītdienu, šīs nemitīgās raizes par nākotnes dzīvi? Patiesībā tā būtu vieglāk, bet pavisam drīz visi šīs dzīves uzplaukušie ziedi noliektu savas uzziedējušās, krāšņās ziedu galviņas, lietus atsāktu līt un viss skaistais pārvērstos par smilšu tuksnesi.” (Ieva Ruduka, Cesvaines vidusskola, 11. klase)

„Pati spožākā gaisma nāk no cerību dimantiem, tie tūkstoš reižu spožāk atstaro gaismu, kurai jānāk no ticības apvītas sirds... Pieņemt savu likteni, savu sūtību un noticēt, ka vienīgā laimes atslēga ir atrodama dziļi pazemē, kur dubļi un netīrumi to slēpj, ir uzvara pār dzīvi. Pakāpieni pretī laimei ir noziesti ar eļļu, kura liek paslīdēt un krist, bet gribasspēks piespiež celties un turpināt iesākto ceļu augšup... Sapņiem ir lemts piepildīties, ja daļu no sirds atdod ticībai.”(Līga Čevere, Varakļānu vidusskola, 12.b klase)

„Apkārtējā vide atstāj lielu iespaidu uz katra rakstnieka daiļradi, arī R. Blaumaņa darbos attēlotas ģeogrāfiskās vides detaļas, konkrētu Ērgļu apkaimes vietu, māju un personu vārdi. Prototipus viņš nekopē, tikai izmanto atsevišķu novērotu personu iezīmes. Viņš ir attēlojis muižas vidi „Ugunī”, saimnieku – māju nomātāju dzīves apstākļus „Pazudušajā dēlā”, kalpu cilvēku dzīvi, saimnieku un kalpu attiecības darbā „Sroderdienas Silmačos”.” (Lauris Krolis, Rīgas Katoļu ģimnāzija, 12.b klase)

„Braki turpina savu dzīvi. Kā Blaumaņa un viņu mīļo cilvēku mājas. Kā muzejs, kuram drīz atzīmēsim pusgadsimta pastāvēšanu. Kā vieta, kur joprojām 1. janvārī svin R. Blaumaņa dzimšanas dienu. Kā piemiņas vieta muzeja dibinātājam Jānim Ķirškalnam. Kā vieta, kur var baudīt Braku īpašo tēju un priecāties par dabu, kas paveras no Braku kalna.” (Katrīna Bērziņa, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, 10.c klase)

„Blaumanis savos dabas aprakstos piemin pavasari, naktis, sauli, debesis, vēju, ziedus. Tie visi ir arī spilgti simboli literatūrā, kurus viņš piemēro katram cilvēka liktenim. Ziedi – mīlestībai, vējš – vienaldzībai, debesis – godīgumam, garīgumam, naktis – kaislei, pavasari – jūtām.” (Matīss Veigurs, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, 11.d klase)

„„Braku” sēta neapšaubāmi ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturei un kultūrai. Tā ir kā maza saliņa bangojošā rūpju okeāna vidū, kas uz mirkli palīdz apstāties, aizmirst par ikdienas rutīnu un iejusties kādā no R. Blaumaņa varoņu lomām. Šī gada konkurss dod mums, jauniešiem, lielisku iespēju radoši izpausties, pierādot sev un citiem, ka cienām mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu, apzināmies tā vērtību un apsolāmies saglabāt to nākošajām paaudzēm, lai R. Blaumanis justos gandarīts par to, ko savai tautai ir vēlējis un nenožēlotu kādreiz teikto: „Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.”” (Angelīna Maksimova, Rīgas 40. vidusskola, 12.c klase)

„Dabas motīvi savijas ar cilvēku likteņiem. Darbu varoņi rēķinās ar dabas parādībām, tās ciena un bijā. Zeme, kuras laukus tie apdzīvo un kopj, ir kā daļa no pašu esības. Šī zeme jūt ļaužu pārdzīvojumus, un tā rod veidu, kā tos atspoguļot. Šī zeme ir ļaužu strīdu iemesls un arī prieka avots. Tās dēļ ir nīdušās dzimtas, bet tās dēļ arī svinēti svētki un dziedātas dziesmas. Šī zemīte mūs apgādā ar iztiku, bet pretī prasa smagu darbu un izpatikšanu.” (Laura Lapiņa, Jelgavas Spīdolas ģimnāzija, 11.kom. klase)

„Liekulība – šī tik izplatītā rakstura iezīme jau ir kļuvusi par cilvēces ikdienu. Tā līdzās meliem veido lielāko daļu ļaunuma katrā cilvēkā. Dimants izskatās skaists tikai tad, kad tas staro gaismas spēkā, bet tā jau tas ir vienkāršs, bezjūtīgs akmens gabals, kam nav nekādas morālās vērtības.” (Laura Studente, Rīgas pilsētas Pļavnieku ģimnāzija, 10.s klase)

„Lai sasniegtu patiesu pilnību, ir jāpārvar ļoti daudz nepārvaramu šķēršļu, lai saprastu, ka viss nepārvaramais ir tikai cilvēku prātos, tas ir izdomājums vājiem, par sevi nepārliecinātiem cilvēkiem. [..] Tas, kas atsakās cerēt un ticēt, jau ir priekšlaicīgi miris pirms savas nāves. Kā teicis J.Gēte:„Brīnums ir ticības mīļākais bērns.” Lai vai kā, katram šajā dzīvē tiek dota iespēja, kas maksimāli ir jāizmanto, tiecoties uz savu nolikto mērķi. Ir jābūt lielai ticībai saviem spēkiem un pats galvenais ir atcerēties to, ka mēs katrs esam dārgakmens ar savu vērtību, tā tikai jāmāk parādīt citiem.” (Eleonora Brūvere, Rīgas pilsētas Pļavnieku ģimnāzija, 10.s klase)

„Stāsta, ka klasiskam dimantam esot 57 šķautnes, bet pietiek tikai ar vienu, lai tās gaisma starotu. Stāsta, ka cilvēka vajadzībām nav robežu, bet pietiek tikai ar vienu patiesu vē

lmi, lai tā īstenotos. Cilvēks dzīvo, lai sevi piepildītu un mācītos no saviem sapņiem. Tas tumsā pazūd gaisā staro. Cilvēks dzīvo, lai būtu dimanti.” (Lita Norenberga, Rīgas Kultūras vidusskolas 10.a klases skolniece)

Mēs meklējam dimantu visur, bet īstais dimants ir katrā no mums, un diezin vai tas pats sāk spīdēt, ja to iznesīs gaismā. Visupirms tas ilgi un pacietīgi jāberž un jāslīpē skaudrajos dzīves līkločos, jāslacina ar asarām un jāpulē patiesiem smiekli, pazemīgi gaidot, to uzmirdzamies sevī un atstarojoties debesīs. (Rīgas Kultūras vidusskola)

„Gudrs cilvēks ilgi nekavējas sargājošajos dūnu pēļos un pārticības augstumos, bet, domādams par nākamajiem laikiem, jo cītīgāk ķeras pie tagadnes reformēšanas, proti, savu  trūkumu pārvarēšanas, un negatīvo uzskatu maiņas. Un šo reformu rezultātā pārgalvība lūst, augstprātība – zemojas, patmīlībai tiek uzvelts kapakmens, egoisms ieslēgts važās.” (Anna Zemblicka, Krāslavas ģimnāzija, 11.b klase)

„Dimants ir dzidrs un caurspīdīgs, tomēr gaismā tas iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Varavīksnes krāsas var attēlot acumirkli, dzīvi, daudzas dzīves un mūžību, jūtas, pārdzīvojumus, prieku, skumjas, mīlestību un naidu. Blaumaņa dimants ir viņš pats.” (Asnate Kažoka, Kalnciema pilsētas vidusskola, 12. klase)

„Šos R. Blaumaņa vārdus – „Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”- vajadzētu katru rītu atskaņot mūsu valsts ministrijās un Saeimā, jo daudzi tur, šķiet, pavisam aizmirsuši par to, kas ir cilvēka gods, sirdsapziņa, cieņa.” (Klinta Gertnere, Liepājas 1. ģimnāzija, 12.c klase)

„Gaisma - tās ir rūpes par otru. Tās izpaužas visdažādākajos veidos. Gaisma var būt tik spoža un silta kā saules stari, kuri spēj atmodināt no dziļā ziemas miega sniegpulkstenītes, dot spēku spraukties cauri sniegam zaļdzeltenajiem, trauslajiem asniem. Vai kā sveces liesma, kura, pēc manām domām, līdzvērtīga dvēseles gaismai – tumsā un nomāktībā, dažādās dzīves situācijās tā dod cerību, spēku un atbalstu, vieš pārdomas, sekmē kādas idejas rašanos ne vien sev, bet arī otrai dvēselei.” (Loreta Boļševiča, Kārsavas vidusskola, 11. klase)

„Dzīve ir kā dārgumu lāde. Koka kaste visiem viena, arī atslēga izvīlēta visiem vienāda, taču neviens dārgakmens nav identisks. Vari mēģināt atrast sev līdzīgo, taču robi katram savi. Arī gaisma lādē visus neapspīd vienādi. Cits ir biežāk gaismā, cits retāk, cits darīs visu, lai tikai nepaliktu ēnā, cits atkal palaidīs garām gaismas iekarotājus, varbūt pat atdos savu lādes atslēgu, jo viņam ir vienalga, vai viņu apspīdēs vai nē.” (Kristīne Kučiere, Rūjienas vidusskola, 11. a klase)

„Blaumaņu tētiņa dzīves gājums pielīdzināms spožas zvaigznes dzimšanai pie retu, blāvu spīdekļu izgaismotām debesīm. Zvaigzne, kura, savā spožumā arvien pieaugdama, tiecas izgaismot tumsību, dot siltumu un rādīt ceļu vientuļām dvēselēm pasaules aukstajā dumbrājā, lai arī cik tuva šķizdama, vienmēr palikdama savā augstumā neaizsniedzama, allaž saistoties ar zemes pievilkšanas spēku.” (Kristīne Rāviņa, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, 11.d klase)

„Ir dzīvē brīži, kad liekas, ka pasaule ir tukšuma, aukstuma un sāpju pilna, taču tik un tā ziedi turpina ziedēt, ko bites un kamenes, medu un ziedputekšņus vācot, apaugļo, putni un vējš iznēsā sēklas, lai atkal pavasarī viss saplauktu vēl bagātāk, vēl krāšņāk. Tikai dusmu, skaudības, nepatikas, nesapratnes un naida brīžos mēs, cilvēki, to neredzam. Visi esam un varam būt par dimantiem.” (Anita Trubača, Dagdas vidusskola, 11.c klase)

„Bet tajā brīdī es sapratu, ka gribu savu dzīvi dzīvot kā daļu no Edgara dzīves, un viņa dzīvi uztvert kā daļu no savējās. Gribu dzimt no viņa lūpām brīžos, kad viņš kliedz, pielipt viņa plaukstām ikreiz, kad viņš māj atvadas, gribu būt viņa asaru bērns un elpot viņa skumjas, kamēr viņš reibst no manas gaidīšanas, no mana (dažreiz nesaprastā) viegluma.” (Ēvisa Šķēle, Liepājas mākslas vidusskola, 2. kurss)

„Pārāk svēta un tīra šī vieta. Pārāk daudz ir saprasts un iemācīts, vienkārši klusējot un izjūtot lietas, ko ikdiena neļauj redzēt. Ikdiena noslogo un padara aklus. Man šeit neeksistē laiks. Nav robežu starp to, kas pieļauts, un to, kam vajadzētu būt aizliegtam un nepieejamam. Šī ir vieta, kur smelties iedvesmu, izbaudīt pavisam savādāku klusumu. Klusumu, kas var padarīt atkarīgu.” (Vita Bilteuere, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, 11. a klase)

„Gudrs cilvēks ir tas, kas prot cienīt un saglabāt to, kas viņam dots, kā arī prast to izmantot tā, lai gan savu, gan apkārtējo dvēseles varētu piepildīt ar gaišajiem pārdzīvojumiem un jūtām. Viņš cenšas, dzīvojot šodien, domāt par rītu. Tas cilvēks, kurš ir gudrs, nebaidās mēģināt un eksperimentēt dažādos veidos sasniegt iecerēto, jo viņā nav baiļu kļūdīties.” (Līna Oboļeviča, Daugavpils Valsts ģimnāzija, 11. a klase)

„R.Blaumaņa darbu varoņi izstaro paša R.Blaumaņa sirds gaišumu un rakstura stiprumu. Katrā novelē, lugā vai stāstā rakstnieks ir ielicis mazu gabaliņu no sava dārgakmens – savas dvēseles. Un katrā cilvēkā, kas kaut reizi ir baudījis R. Blaumaņa daiļradi, sirdī iezogas vēlēšanās kļūt labākam, tīrākam, cēlākam, un šī vēlēšanās ar katru brīdi iekvēlojas arvien spožākā liesmā.” (Elīna Apsīte, Valmieras Pārgaujas ģimnāzija, 11. e klase)

„Negaiss ir dabas parādība, ko cilvēki nespēj ietekmēt, tā ir jāpieņem vai jābaidās, bet pretoties tai nevar. Tieši tāpat notiek ar emocijām un lielām kaislībām. Arī tām stāties pretim nav cilvēka spēkos.” (Līga Rūtiņa, Ogres ģimnāzija, 11. b klase)

„Par patiesi gudriem es uzskatu tādus cilvēkus, kuri pozitīvi domā un strādā ne tikai sevis paša, ģimenes, savas valsts, bet arī visas pasaules labā.” (Edmunds Gross, Rīgas 99. vidusskola, 10. b klase)

„Visvairāk mani sāpina pasaules netaisnība – melnās dūņas, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr vien cilvēks – šī dīvainā būtne, kas nekad nezina, ko īsti grib, bet kas valda pār pasauli, pastāvēs uz šīs Zemes, tā ir kā diena pret nakti, kad cilvēks, kas grib izpildīt savu mērķus, cīnās pa naktīm un ieliek milzīgu un pacietīgu darbu, lai tos sasniegtu, bet kāds cits, kas saldi guļ šajā laikā, spēj sasniegt vajadzīgo bez īpašas piepūles un satraukuma.” (Līna Bērzkalna, Ērgļu vidusskola, 11. a klase)

„Ejot pa ielu, smaidi! Nēsā uz lūpām mūžīgu smaidu, jo tas neko nemaksā, bet atver durvis uz citu cilvēku sirdīm! Uzsmaidi puķu pārdevējai, suņukam, kurš joņo garām, liepai, kas aug ceļmalā.” (Andra Čudare, Kaunatas vidusskola, 10. klase)