Rūdolfs Blaumanis
Vidzemes pakalnos atrodas Ērgļu pagasts, kurā pasaulē nācis un uzaudzis latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis. Viņa spalvai pieder noveles “Nāves ēnā”, “Salna pavasarī”, “Purva bridējs”, “Raudupiete”, lugas “Indrāni”, “Pazudušais dēls”, “Skroderdienas Silmačos”, pasaka “Velniņi”, dzejolis “Tālavas taurētājs”. R. Blaumanis bija ne tikai viens no latviešu modernās literatūras aizsācējiem, bet arī talantīgs žurnālists, aktīvi iesaistījās Ērgļu kultūras dzīvē un no sirds mīlēja “Braku” mājas.
Rakstnieka vecāki – Matīss Blaumanis un Karlīne Šūberga – nāca no zemnieku vidus, agrā jaunībā sāka strādāt Ērgļu muižā, kur Matīss kļuva par pavāru, bet Karlīne – istabeni. Abi viens otrā ieskatījās, un 1860. gadā tika salaulāti. Matīss bija klusas dabas cilvēks, pamaza auguma, dievbijīgs, bieži atsaucies uz Bībeles gudrībām, čakli rosījies pa virtuvi. Karlīne bija izveicīga, čakla, darbīga, gudra sieviete, labi dziedāja.
- gada 1. janvārī Blaumaņu ģimenē piedzima puisēns. Pēc mēneša Ērgļu muižkungs Tranzejs sava pavāra dēlam sarīkoja greznu kristību ceremoniju, kurā piedalījās 15 kristību liecinieki jeb krusttēvi un krustmātes – lielākais skaits, kāds jebkad piedzīvots visā Ērgļu draudzes pastāvēšanas laikā. Mazais zēns ieguva trīs vārdus – Kārlis Rūdolfs Leonīds.
Pirmie pieci dzīves gadi puisēnam aizritēja Ērgļu muižā, līdz 1868. gada pavasarī vecāki pārcēlās uz “Brakiem”. Pirms Blaumaņiem te dzīvoja kāda cita zemnieku ģimene. “Braku” mājas atradās kalnā, ēkas izskatījušās nemīlīgas, pat nolaistas, zeme – pasmaga un mālaina. Ērgļu muižkungs Blaumaņiem bija atvēlējis 100 hektārus zemes, par kuru ik gadu bija jāmaksā noteikta rentes nauda.
Lai arī saimniekot “Brakos” bija grūti, vecāki vēlējās dēlam dot labu izglītību. Deviņu gadu vecumā viņš uzsāka mācības Vecogres pagasta Annas Rubīnas vācu privātskolā, kurā mācījās meitenes, taču kāds zēns arī esot bijis. Mācības notika vācu valodā. Šajā skolā R. Blaumanis iemīlēja literatūru un klusībā sapņoja kļūt par rakstnieku.
Tālāk ceļš uz Rīgu, kur Rūdolfs mācījās Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā. Jau šajā laikā viņš sāka rakstīt dzeju un stāstus. Jaunietis bija labi apguvis vācu valodu, apgrozījās vācu sabiedrībā un bija izveidojies par smalku vācieti – tādu, kādu dēlu vēlējās redzēt vecāki, taču pēc tirdzniecības skolas beigšanas R. Blaumani īsti nesaistīja šī aroda darbs, un viņš atgriezās “Brakos”.
Īpašs bija Kokneses periods, kad no 1885. gada rudens R. Blaumanis divus gadus strādāja Kokneses muižā par rakstvedi. Te viņš iepazina muižas dzīvi, kuru vēlāk salīdzina ar purvu, te satikās ar rosīgiem un radošiem cilvēkiem, te sāka novērtēt latvisko – valodu, tradīcijas un kultūru. Dzīvodams Koknesē, secina, ka jāiet latviskuma ceļš un sevi jāveido par labu latviešu rakstnieku.
Savu profesiju R. Blaumanis vēlējās saistīt ar rakstniecību, tāpēc kļuva par žurnālistu, kura darba gaitas galvenokārt aizritēja Rīgā. Sākumā tas bija laikraksts “Zeitung fur Stadt und Land”, tad “Mājas Viesis”, “Dienas Lapa”. Paralēli žurnālista darbam R. Blaumanis rakstīja stāstus, noveles, lugas un dzeju. Pirmie darbi bija vācu valodā, tikai vēlāk – latviešu. Izcilākie daiļrades sākumposma darbi ir noveles “Pērkoņa negaiss” (1887) un “Raudupiete” (1889). 1890. gadā top pirmā luga “Zagļi”, 1893. gadā – bēdu luga “Pazudušais dēls”, kas ir spilgts dramaturģijas sasniegums. 19. gadsimta beigās R. Blaumanis uzraksta vienas no labākajām novelēm – “Purva bridējs”, “Andriksons” (1898) un “Nāves ēnā” (1899).
Darba ikdiena aizritēja Rīgā, bet ik pa laikam R. Blaumanis devās uz saviem mīļajiem Ērgļiem un “Brakiem”, kur jutās vislabāk. Te rakstnieks stiprināja veselību, priecājās par dabas jaukumu un “Brakos” sarakstīja lielāko daļu savu darbu. R. Blaumanis aktīvi iesaistījās Ērgļu kultūras dzīvē – organizēja literatūras vakarus, pagastmājā iestudēja savas lugas, kurās bija gan režisors, gan aktieris, gan grimētājs.
Rūdolfa brālis Arvīds strādāja Gaiļkalna skolā, kas atradās netālu no pagastmājas. Viņš bija skolotājs, te dzīvoja arī Arvīda ģimene. Brālis un viņa sieva Anna labprāt darbojās kultūras jomā – gan dziedāja, gan spēlēja teātri. 20. gadsimta sākumā darba gaitas R. Blaumani aizveda uz Pēterburgu, kur viņš strādāja “Pēterburgas Avīzēs”. Svešumā rakstnieks nekad nejutās labi, taču tā bija vērtīga pieredze žurnālistikā. Šajā periodā tika uzrakstīta jaukākā Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”, kura mūsdienās ir visvairāk spēlētā komēdija uz teātru skatuvēm, taču rakstnieka dzīves laikā kritika bija skarba un nežēlīga, jo nepieņēma Blaumaņa humoru un veidotos tēlus. 1904. gadā Blaumanis uzrakstīja savu meistarīgāko lugu “Indrāni” un mīlestības drāmu “Ugunī”.
1906. gadā sāka strādāt laikrakstā “Latvija”. R. Blaumanim piemita apbrīnojamas darba spējas, mērķtiecīgums, kārtīgums, inteliģence un dzīves gudrība. Rakstnieks visu mūžu sevi pilnveidoja, garīgi auga, neapstājās pie sasniegtā, bija labs dzīves vērotājs un cilvēka psiholoģijas pazinējs. Blaumanis bija reālists, kurā strāvoja latviskums un savas valodas mīlestība. Viņš bija skolotājs jaunajiem rakstniekiem, palīgs grūtā brīdī, mīlēja humoru un jautrību, necieta paviršību un nekārtību. Kaut arī savā dzīvē tā arī neapprecējās un neizveidoja ģimeni, bija cilvēks ar plašu un atvērtu sirdi.
1908. gada 4. septembrī Somijā Takaharju sanatorijā Blaumanis vēra savas acis uz mūžu, tā arī neuzveikdams ļauno slimību – tuberkulozi. Viņš ir apglabāts Ērgļos – tagad tos saucam par Blaumaņa kapiem. 1923. gada 2. septembrī te ir atklāts Burkarda Dzeņa piemineklis. “Brakos” ir izveidots piemiņas muzejs R. Blaumanim. Rakstnieku godā, ciena, māca skolā, viņa lugas ir neatņemam teātra repertuāru sastāvdaļa. Blaumanis dzīvo latviešu tautā – nu jau 160 gadus. Latvisks, patiess un cilvēcīgs.
