Rūdolfs Blaumanis laika biedru atziņās

Kārlis Kārkliņš

 

Blaumanis bija stalta auguma, staigāja vingru gaitu, paceltu galvu. Sejas izteiksme bija droša, vīrišķīga. To pušķoja kuplas ūsas un vijīgi mati. Sevišķi skaistas bija viņa dzirkstošās acis, kurās izpaudās gara spēks. Blaumanis prata labi iznesties un smalki uzvesties.. Viņš vienmēr kārtīgi un glīti ģērbās.

 

Savai ārienei Blaumanis pievērsa lielu uzmanību.Viņš rūpīgi kopa savu miesu, kas bija viņa gara mājoklis. Miesas tīrība bija viņa dvēseles spodrības ķīla.

Viņš nodevās ūdens dziedniecībai pēc Kneipa metodes. Blaumanis sirsnīgi rūpējās arī par savu draugu veselību. Vēstulēs viņš bieži apjautājās par to. Vajadzības gadījumos viņš deva tiem derīgus padomus pret dažādām kaitēm.

 

Blaumanim bija straujš temperaments. Viņš sajūsminājās par stipriem, spēcīgiem cilvēkiem. Pats viņš apvaldīja savu straujo temperamentu. Bet straujais temperaments izpaudās spēcīgajos varoņos, ka tik bieži sastopami Blaumaņa darbos. Birkenbaums, Raudupiete, Edgars, Andriksons, Krustiņš, Edvards.

 

Blaumanis rūpes par savu gara dzīvi izpaudās. Viņš sevi attīstīja, izglītoja.

Blaumaņa dvēsle bija viņa jūtu un prāta cīņu vieta. Blaumanis jūtas nekad pilnīgi nespēja uzveikt, kaut gan ar tām galā tika. Šī disharmonija bija Blaumaņa traģisma cēlonis.

 

Visstiprāk Blaumanim izkoptas estētiskās jūtas. Viņš ir iedzimts estēts. Viņš nespēj dzert no svešas glāzes, ēst ar otra karoti. Viņš mīlēja skaidru gara dzīvi. Zemes kaislības viņam likās neēstētiskas.

 

Viņš karsti mīl patiesību un pavisam necieš melus. Vārdi un darbi Blaumanim saskan. Blaumanis nepazīst mantkārību. Pēc viņa domām cilvēka materiālās un garīgās labklājības avots ir darbs. Viņš ļoti augsti vērtē darbu. Darbā clvēks realizē savu personību. Darbs ir arī labākais mierinātājs izmisuma brīžos.

 

 Pret melanholiju viņš lietoja jautrību. Komika palīdz uzturēt dvēseles līdzsvaru.

 

Reliģiskās jūtas Blaumanī parādījās vājāk nekā estētiskās un ētiskās. Sākumā viņš atradās tradicionālās reliģijas ietekmē. Vēlāk viņš pārdomāja reliģiskos jautājumus. Viņa atbilde bija – ļaudis viņa apkārtnē Dievam neticot un neticot arī viņš. Taču tā nav galīgā atbilde šajā jautājumā.

 

 

Kārlis Kraujiņš

 

Stalts, nopietns pusmūža vīrs ar tumšiem matiem un izspūrušām dzejiskām ūsām. Platā piere grima tumšajās cirtās, un zem uzacīm spīdēja briļļu glāzes kā divas vēlīnas zvaigznes zem egļu zariem. Vienkārša, bet cienīga izturēšanās.

 

Skaidras, centīgas dvēseles mīlēja Blaumanis.

 

Studējošās un centīgākās latviešu jaunības mudinātājs Pēterburgā tobrīd bija un palika Blaumanis.

 

Nez vai atradīsies kāds latviešu dzejnieks, kam Blaumanis nebūtu literāriskās kūmās stāvējis.

 

Darbs, darbs un atkal darbs – tas esot ienaidnieks skarbs, kas jāuzvar.

 

Blaumanim patika kafejnīcas. Rīgā pēc honorāra saņemšanas gājis kaut kur uz dārzu vai kafejnīcu, apstellējis kafeju un kūkas un tā viens pats izklaidējies. Viņam kafejnīcas mīļā atmiņā.

 

Kraujiņu saucis par Marsa [dienējis par rakstvedi Pēterburgas apgabala Inženieru valdē] un Mūzas dēlu.

 

Blaumanis sabiedrības priekšā nesa augstā priestera amatu, teikts un slavēts starp jaunajiem un vecajiem. ... Kluss mudinātājs viņš bija ar dzejiskām pravieša ūsām.

 

Jau Blaumaņa āriene liecinot, ka viņš esot liels dzejnieks, turklāt viņš esot aristokrāts un  stipri atgādinot Knutu Hamsenu. Platā piere un gaišais skats liekot domāt, ka šis lielais cilvēks slēpjot sevī augstus mākslas principus. Latvieši ar tādiem vīriem varot lepoties cittautu priekšā,   –  kāda jauna krievu rakstnieka vērtējums.

 

Rūdolfs Blaumanis bija vidēja auguma, pilnīgi attīstītu vai korpulentu stāvu. Drīzāk pieskaitāms pie brangiem nekā kalsnējiem vīriešiem. Stāvu un galvu Rūdolfs nesa cēli. Viņa stāvs, izteiksmīgais ģīmis, pušķots skaistām, lielām ūsām, tiešām piešķīra viņam barona izskatu. Varbūt no šās puses baumu cēlonis. Blaumanis vairāk brunets, sangvīniķis, ar zilām acīm. Runāja viņš vairāk sievietes balsī, pāriedams vieglā britonā. Runājot viņa skats un seja palika dzīvi, radās žesti, smaidi un skaļi smiekli, kas, pieņemdamies stiprumā, pārgāja stiprākā baritonā. Vai katrā runā Blaumanim bija humors. Jau pa gabalu bija pazīstams skaļi runājošais Blaumanis.

 

Ģērbās viņš glīti, pat grezni. Valkāja vienmēr brilles.

 

Fiziskā šķīstība – tā esot tā baltā vaidelote, kas cilvēkā uzturot mūžīgu uguni, izkausējot jūtas un izlejot tās skaistās radības sapņu formās.

 

 Viņam patīkot Tolstoja sieviešu atklātība, Meterlinka sapņainums un Ibsena lieliskais dziļums.

 

Vajag sevi rokā ņemt, daudz lasīt un izglītot prātu un jūtas, tad radīšoties dvēselē dziļums.  Ar to vēl nepietiekot – pāri tam dziļumam jābūvē stiprs paškritikas tilts.

 

Blaumanis nenogurstoši tēsa satīras dēļus „Latvijas” „Skaidienā”.

 

Anna Brigadere

 

Kustības stūrainas, ātras, bet ļoti izteicošas. Šmaugans augums līdz kaklam aizpogātā „skolnieka” blūzē, ar sniegbaltu krādziņu, kontrastēja ar kupliem matiem, lielām ūsām un stipro zodu, iespiedās atmiņā kā neaizmirstama skulptūra.

Blaumanis vienmēr bija rūpīgi, kaut arī ārkārtīgi vienkārši ģērbies. Svinīgos gadījumos melnos svārkos.

 

Savu lugu pirmizrādēs Blaumanis bij kā no sliedēm izsists, pietvīcis, nemierīgs, drīz pie viena pazīstama, drīz pie otra. Draugu tuvums pirmizrādēs viņam bij sevišķi patīkams.

 

Tauta jau sen bija viņu sankcionējusi un par savu atzinusi, bet kritika, kura gribēja būt tautas balss, skanēja tik piesmakusi, ka viņu nevarēja lāgā dzirdēt.  Arī Blaumanim bija no tā jācieš un rūgti ir domāt, kā būtu spārnota dzejnieka radošā enerģija, ja dzīvs būdams tas būtu saņēmis kaut demito daļu no tās atzinības, ko tagad ziedo viņa piemiņai. Vācu presē Blaumanis dabūja vispusīgāku un pamatīgāku savu darbu iztirzājumu, nekā pašu mājās. Tas palīdzēja noskaidrot Blaumaņa nozīmi arī pašu acīs.

 

Spriedumos Blaumanis bija ātrs, impulsīvs, bet ja bija alojies, labprāt atzinās.

 

Jaunus talantus Blaumanis nolasījis no acīm. Un nekad nebija maldījies.

 

Jaunos viņš koriģēja, mācīja, audzināja ne tik vien par māksliniekiem, bet arī par sabiedriskiem cilvēkiem.

 

 Ja pārpūlēšanās, nogurums, vai arī kāds iznēsāts darbs, kas prasīja radīšanas klusumu, to vilka uz Ērgļiem, tad drīz vien atkal neklusināmas slāpes pēc sabiedrības to dzina atpakaļ.

 

Blaumanis ticēja sapņu simbolikai. Tā viņš teicās savas dzīves pārgrozības arvien redzējis kādas vecas māmiņas – it kā Laimes izskatā, kura jautra vēstījusi priecīgus, bet skumja – bēdīgus tuvojošos piedzīvojumus. Pēdējā dzīves gadā Blaumanis teicis, ka viņš šī sapņu parādības seju vairs neesot redzējis noskaidrotu, kas nenozīmējot labu.

 

Kā visur, tā arī avīžniecībā Blaumanis cīnījās pret paviršību, gļēvulību, netaktību, bieži avīžrakstus, kuriem tikai viendienas mūžs, mērīdams ar radoša mākslinieka mērauklu. „Es tak nevaru viens pats visu avīzi pierakstīt”, viņš dažreiz sūrojās, kad negāja tā, kā gribēja.

 

Blaumanim vajadzēja norunāt visas rūpes no sirds, vajadzēja draudzīgas kritikas un apstiprinājuma saviem plāniem, lai kļūtu viegls un ticīgs.

 

Jo lielāks bija tautas posts, jo karstākas ilgas pie jaunradīšanas darba.

 

Tā pēc „Indrānu” vēsās uzņemšanas, kad jau daži pasteidzās pateikt, ka Blaumanis „izrakstījies”, viņš it kā nejauši uzdedza savu „Ugunī”.

 

Rūdolfs Baumanis bija savas mātes dēls. No viņas dvēseles lielāko mantojumu cēlis. Dziļa dzīves izpratne, gudrība, smalka novērošanas spēja, īpatnēji latvisks humors – tāda bija Braku mamma, zem kura vārda tuvu un tālu pazīst Blaumaņa māti. No viņas zilajām acīm smaida pretim Blaumaņa laipnais skatiens. 

 

Jānis Greste

 

Tāds nu Blaumanis reiz bija, ka viņš priecājās par kuru katru, kam paveicās kaut ko uzrakstīt. Viņam bija sevišķa tieksme modināt un mudināt jaunos. Bet neba nu katrreiz tā sēkla krita uz labu zemi.

 

Braki. Priekš jaunajiem te bij Mekka, un dažs labs šinīs zemajās durvtiņās ir liecis savu galvu.

 

Blaumanim  bij paradums, rakstot likt papīru nevis tieši uz galda, bet uz krāģīša. Laikam mugura un krūtis bija mazāk jāliec.

 

Blaumanis Brakos skaitījās saimnieks, bet saimniecībā gan īstas saimnieka rokas nevarēja manīt, un – kā nu kuram tur labpatikās strādāt, tā bij labi. Rezultāts bija tas, ka nevis māja viņu uzturēja, bet Blaumaņa spalvai bija jāpalīdz māju noturēt un izvilkt.

 

Kad Blaumanis sevi jutās uz „grūtām kājām” (paša izteiciens), tad mēdza lēnām staigāt pa istabu; staigāja viegli un uzmanīgi, it kā nēsātu dārgu stikla trauku. Kad meklēja jaunu kabatas lakatiņu – tā bij zīme, ka nupat raksta kaut ko bēdīgu. Rakstot viņš dzīvoja līdz, šņukstēja un slaucīja asaras. Komiskas lietas rakstot valdījās, bet ja tad spruka smiekli vaļā, tad smējās no visas sirds līdz. Lasīja labprāt priekšā un deklamēja ar lielu prašanu.

 

Īsta rakstāmgalda Blaumanim nekad nebija, bet papīru bija blāķiem.

 

Baumanis bija nelabojams vecpuisis. Viņš labprāt precināja citus, bet kad mēģinājām pašu pierunāt, lai tak sāk reiz domāt par ģimenes dzīvi – viņš to neņēma nopietni. Dažreiz parunāja gan, bet tā visa bija tikai tāda mutavošana. Par precēšanos nopietni viņš pat nedomāja.

 

Blaumanim palaikam bija kāds cilvēks, kuram tas pieķērās ar visu sirdi un par kura likteni viņš rūpējās. Gads – divi – Blaumaņa mīlestība atdzisa un viņš meklēja citu, kam savu draudzību dāvināt.

 

Blaumanim bija dažas vecpuisiskas savādības un savi untumi: viņš labprāt mīlēja labi iznesties drēbju ziņā; viesībās ejot, viņš rūpīgi izmeklēja apkaklīti, smādēja veļas mazgātāju, šuva pogas, rūpīgi sēja šlipsi, spoguļa priekšā kārtoja matus, grieza ūsas un  - tā paklusām – laikam reizu reizēm arī pakrāsoja tās.

 

Tie, kuri redzēja Blaumani melnā kažokā vai arī garos svārkos, ar zelta brillēm, tie gandrīz varēja iedomāties, ka tas vairs nav Braku rentnieks, bet Ērgļu muižas barons.

 

Ikdienišķā dzīvē – omulīgā gara stāvoklī – Blaumaņa stilā spīdēja cauri Grāvracis un Puliers.

 

Blaumanis sēd viesībās pie galda un pasniedz dāmai šķīvi  ar auksto gaļu – galertu. Dāma  atsakās. Blaumanis piezīmē: „Brīnums, cik jūs vienaldzīga, bet paskat, kā šis ķīsels uzbudinās!”

 

Ar lielu sirsnību un cienību, kā pret dzejnieci un draugu, viņš vienmēr izturējās pret Annu Brigaderi un pat Somijā uz slimības gultas cildināja to.

 

Blaumanim palaikam bija kāds cilvēks, kuram tas pieķērās ar visu sirdi un par kura likteni rūpējās.

 

Jānis Akuraters

 

Pazīt Blaumani kā mākslinieku var vienīgi viņa mākslas darbos un tur tad tieši jāgriežas katram par sevi.

 

Un kā viņš pazina, kurš ir dzejnieks! Viņš pats atzinās, ka viss esot redzams cilvēka acīs. Un tāpēc laikam viņš tik mīļi un sirsnīgi mēdza nolūkoties pār savām brillēm taisni acīs kādam ko viņš mīlēja.

 

Viņš vienmēr un vienmēr meklēja jaunus dzejniekus it kā priekš atspirdzināšanās no maldiem un dzīves pārgudrības, jo pats savā dvēselē viņš bija arī kā bērns, vienmēr skaidrs un nepieejams zemām sajūtām.

 

Blaumanis ir tautas rakstnieks, un, varētu teikt, mums vienīgais arī ar savu dvēseli. Visi tie tēli, kas kustas viņa drāmās, reiz tieši dzīvi gājuši gar viņa acīm, un tikai noapaļoti no viņa rokas, pastiprināti vai pavājināti.

 

Un tā kā tēli viņa drāmās ir īstenības tēli, tad viņš rūpējās arī par to, lai viņus attēlotu tieši un pilnīgi.

 

Par to neviens nešaubās, ka Blaumanis nomira par daudz agri; varbūt daudz gadus vēlāk viņš būtu tikai aizsniedzis savu mākslinieka pilnību.

 

Blaumanis bija pirmais īstais latviešu humorists, kurš neizteica neko griezīgu, ļaunu vai pārāk skarbu, bet viņa humors bija skaidri mērķēts, no tautas mutes ņemts un arvienu īstajā vietā, kaut gan reizēm rupjš, (sevišķi sarunās) - bet tāda jau nu reiz mūsu tautas daba.

 

Blaumanis mēdza uzjautrināties. Un pasargi Dievs viņam satikt kādu  madāmu (vecmeitu) ar mopsi. Tad viņa acis sāka šķēlēt tā šķelmīgi un smaidoši pāri briļļu stikliem, un tad nāca lietas, kuras gan neviena madāmiņa nebūtu izturējusi. Tūliņ pēc tādām madāmām nāca uz zoba zināmas sugas cienīgtēvi, tad precību kāri skuķi, un tad tikai viņam nesimpātiskie dzejnieki. Bet dzejnieka personu viņš atšķīra no viņa dzejas, un nebūt nebija partejisks.

 

Dzīvē bieži nāk priekšā, ka tie cilvēki, kuri ārīgi ir vissmalkākie, ar manierēm, ar valodu, un sarkst vai no katra nieka vārda, sevī tomēr ir neķītri. Un otrādi – tie, kas droši valodā, bieži vien sevī tīrāki un tīkamāki. Kas Blaumani pazīst, tam jāsaka, ka viņš savā būtībā bija skaidrs, un tāpēc vārdos drošs.

 

Viņa humors un labsirdība pret kādu cilvēku bij gandrīz nešķirami kopīgi. Ar satīru viņš gribēja audzināt sevišķi tos, kurus mīlēja.

 

Blaumaņa īpatnība bija sirds. Cilvēki, kuriem sirds ņem virsroku pār aprēķinātāju, auksto prātu, ir dziļi nelaimīgi, asiņojoši cilvēki.

 

Pārdzīvojis pats vientulības un daudzreiz trūkumu pilnu jaunību, viņš zināja, kā ir ap sirdi tādiem, kam vēl dzīve sveša un visi maldi priekšā. Un gribēdams tādiem apmierināt kaut cik jaunu meklētāju vilšanās rūgtumu, Blaumanis piedāvāja tiem savu draudzību, kura tādās reizēs nezināja pat robežu.

 

Blaumaņa traģēdija bija taisni tā, ka viņš neprasīja atmaksu par draudzību.

 

Ja „draugiem” viņa uguns bijusi vajadzīga priekš kāpostu podu uzsildīšanas, to viņš nav varējis atļaut.

 

Patiesībā viņš pats dega līdzi tautas ilgām.

 

Kaut daudzreiz pārprasts un nicināts, viņš tomēr visur sniedza savu roku, kur vien varēdams.

 

Blaumanis prata cienīt smakjūtību un humanitāti, un te starp tautībām viņam nebija atšķirības. Bet kur parādījās cietsirdība un nežēlība, tur viņš bija tālu nost. Viņš runāja par Baltijas baroniem ar ironiju. Latviešu tauta tos pāraugšot kā jauns zaļums sakaltušu zāli.

 

Vajag pazīt tos apstākļus, kādos dzīvoja Rūdolfs Blaumanis uz laukiem, lai saprastu viņa sirds pukstēšanu priekš visas tautas.

 

Mani pārsteidza ar savu vienkāršo iekārtojumu viņa istabas Brakos. Priežu zariņš, vai kāds savītis vaiņags, vai nedaudzas mazas glezniņas bez kliedzošiem rāmjiem – tas bija tā neparasti, bet tīkami.

 

Bagātīgu vielu viņa humoram deva tā saukie zilo kreklu un garo matu laiki, kad imitējot bosikus un Gorkiju, katrs jaunais cilvēks gribēja būt brīvs no „sabiedriskām formām”, t.i., no zināma apģērba.

 

Viņš nevarēja iedzīvoties to cilvēku psiholoģijā, kuriem viss nebija smalki estētisks tiklab ārēji, kā arī viņa darbos.

 

Ne viens vien latviešu dzejnieks mācījies cienīt daiļu formu mākslā no Rūdolfa Blaumaņa.

 

Viņa dzejās ir tādas smagas, miglainas skumjas – tās viņam uznāca vientulībā, jo runājis par tām viņš tika maz.

 

Blaumanis pats tika stāstījis, ka īsti vesels nekad neesot. Vajadzēja vislielākās uzmanības, lai sevi saudzētu un sargātu. Bet vai var būt runa par sevis saudzēšanu, kad dienu no dienas jāpūlas tikai maizes dēļ un visnepieciešamāko dzīves vajadzību labā? Un Blaumanis tik bieži mainīja dzīves vietu, jo viņa nodarbošanās to prasīja. Drīz viņš uz laukiem, drīz Rīgā vai Pēterburgā, gandrīz ik mēnešus jau atkal ceļā.

 

Ja tik populāram un lielam māksliniekam, kā Rūdolfs Blaumanis, nebija iespējams vest pilnīgi nodrošinātu neatkarīgu dzīvi, nebija iespējams uzturēt sevi ar rakstniecību, ja mēs viņiem ļāvām aiziet postā, - kas gan lai notiek ar katru citu un sevišķi ar vēl  mazākiem dzejniekiem? Atbilde tikai viena:  traģisks gals.

Jo tas  ir cilvēka liktenis, saka Heine, ka visam, kas liels, daiļš un labs, ir – traģiskas beigas.

Antons Austriņš

 

Blaumanis konstatēja, ka latviešu tauta, vispāri ņemot, zemnieciska, lāciska. Mums vajagot par visām lietām – vispirms vingrot un dejot!  Mēs esot pārāk neveikli. Vajadzētu tik iesākt. Veiklību varot panākt tāpat kā spēku. No latviešiem, viņam zināmiem, minēja tikai Būmani un Poruku, kuriem veiklības netrūkstot.

 

Skumju dzejā viņš nevarot ne ciest. Viņi ar Niedru gribot izskaust to mūžīgo skumšanu. Radīt dzīves prieku! Mūsu jaunība esot kā sniega noliektas eglītes mežā. Ja ilgi tā stāvot, izaugot līki kociņi.

 

Galveno vērību Blaumanis dzejā pievērsa gleznām, tad ritumam, bet par domu daudz nelāgoja. Dzeja nedrīkst būt kaila.

 

No novelistiem viņš sevišķi cienīja un slavēja Mopasanu, Čehovu. Bet vismīļākais viņam esot Gogolis. Skūpstāms taisni!

 

„Labs, sirsnīgs cilvēks. Un uz jokiem kārs!” Tas zīmējās uz Blaumani Ērgļos, jo viņa vārds še plaši pazīstams.

 

Ērgļi -  ar savām gravām, pakalniem, pilsdrupām un Ogres leju, Madlienas un Bērtuļa tirgiem, - jau no mazām dienām izlikušies pievilcīgi.

 

Ērglēniešu inteliģence bija liela jautrības un omulības mīļotāja. Tur nenoliedzams nopelns arī Blaumanim.

 

Par Valmieru Blaumanis izteicies, ka tāda pilsētiņa esot taisni viņa ideāls un, nebūtu tam jānes avīžnieka jūgs, viņš dotos uz Valmieru un dzīvotu tur.

 

Viņš sekoja laika garam, viņa paša vārdiem runājot: „Kā zagšus tik lēnām , tik klusītiņām,…” Viņa sirds pukstēja priekš visa, kas jauns un dzīvs.

 

Blaumanis mēdzis teikt, kad gribēja kādam nolasīt priekšā savu sacerējumu, - vispirms viņš stiprināšot ar garīgu vīnu.

 

Blakus rakstniecībai Blaumaņa arodi vēl bija: avīžnieks un saimnieks, ārsts

(specialitāte: ūdens dziedniecība pēc Kneipa metodes), režisors Ērgļos un dzejas skolmeistars. Viņš ārstēja ar sekmēm. Pret melanholiju labākās zāles esot – humors. Kad viņš pats bijis slims, tad rakstījis jokus.

 

Blaumanis mīlēja jautru sabiedrību, humoru bez kādām robežām. Blaumanis mīlēja dzīvi.

 

Par Blaumani tikpat grūti ko teikt, kā par straumi, kur tā rit pa oļiem, tur tā skaidra; atvarā tumši dziļa,  bet ir arī līkumi, kur tā nes dūņas, kur ūdens izliekas nedzīvs un gulošs. Tomēr vai nu caur lazdu krūmiem gravā, vai caur treknām pļavām un mežiem, straume nerimstoši rit pretim jūrai – mūžībai, zilās bezgalības zvaigžņu spogulim.

 

Pēteris Blaus

 

Rūdolfs Blaumanis labprāt sagājās ar veco Porieti un sevišķi cienīja viņa kundzi, dzim. Balzon. Nezin kā viņš bija nācis uz domām, parādīt Blaumanim savu laipnību, viņu apprecinot.

 

Braki bija nomas mājas, un augstās nomas dēļ varēja tur noturēties tikai ar to, ko viņš nopelnīja kā rakstnieks.

 

Blaumanis vēlējās savu dzīves biedreni naivu, iekšēji daiļu, inteliģentas dabas, bet arī ne visai skolotu sievieti. Šajā ziņā viņš nevarēja atrast sava ideāla un tā palika puiša kārtā.

 

Kad Blaumanis saticis kādu savu paziņu un gribēja viņa ko svarīgu stāstīt, tad pirmais teiciens esot bijis: „Nu vai tu ar zini, ko es (svētdien) darīju?”

 

 

 

Blaumanis savās lugās bieži kādu lomu rakstījis speciāli kādam aktierim: P. Ozoliņam – Krustiņu „Pazudušajā dēlā”; J. Duburam  - Indrānu tēvu „Indrānos” u.c. , jo viņš labi pazina toreizējo teātri un labāko skatuves mākslinieku spējas un raksturus.

 

Blaumanis uz Ērgļu Labdarības biedrības skatuves labi tēlojis Ābrama lomu. Tur viņš bija nepārspējami klasisks. Blaumanis nebūt nepārgāja vulgārā klaunismā, bet gan allaž turējās attiecīga mākslinieciski noskaidrota rakstura robežās. Lai gan Ābrams figurē vairākās viņa lugās, tomēr visās viņās tas nav gluži viens un tas pats. Katrā lugā viņam ir sava apstākļu radīta tipiska savādība. Un Blaumanis zināja un prata to izcelt.

Vēl Blaumanis spēlēja Roplaini, „Pazudušajā dēlā” un  Matīsu „Potivara namā”.

 

Līgotņu Jēkabs

 

Blaumanis  tomēr maz ko prata no lauksaimniecības un vairāk interesējās par rakstniecību un grāmatām, nekā par lauku un laidaru. Zeme Brakos bij pliena māls, kas viegli aizkalst un grūti apstrādājama.

 

Blaumanis pret Braku gājējiem izturējās draudzīgi laipni bez pavēloša toņa. „Lai viņi dzīvo savu dzīvi”, sacīja Blaumanis, „viņi dos man atkal jaunus materiālus maniem darbiem.”

 

Rakstniecība deva Blaumanim visu viņa dzīves saturu un viņas intereses tam aizņēma visu citu.

 

Blaumanis reiz kādā sarunā jautājis K. Štrālam: „Vai tu domā, ka šis apmierinātais mazais zemnieciņš, kuram sava mājiņa un ģimenīte, arī ko lasa? Ja tie vien būtu, tu varētu savus stāstus godīgi sadedzināt.”

 

Blaumaņa gars nesās krietni vien uz pamācībām.

 

Cilvēka organisms, pēc viņa ieskata, ir trausls trauks, kurš, sevišķi māksliniekam, pārāk jāsargā, lai tajā nerastos plaisas, caur kurām nenovēršami izplūstu bezmērķībā arī garīgā enerģija. Visvairāk viņš savos draugos apkaroja dzeršanas kaislību. Te viņš bija gatavs lietot viskrasākos līdzekļus, līdz pat draudiem ar savas draudzības atraušanu un vienaldzību.

 

Blaumanis vēlējās, lai visi jaunie rakstnieki kļūtu „sabiedrības spējīgi”. Bet tādus viņš no visiem zinot tikai divus: Poruku un Būmani, kas katrā salonā varot droši uzstāties. Par latviešu jaunatni runājot, viņš teica, ka vispirmā kārtā tai esot nepieciešami vajadzīgs iemācīties – dejot un labas manieres. Pārējās īpašības – gara cildenums, ideālas tieksmes, griba uz izglītību – ar tām viņa esot jau pilnā mērā apbalvota no pašas dabas.

 

Kārlis Skalbe

 

Ceļš no Ērgļiem aizvijas uz rīta pusi – Brakiem. Šur tur gar laukmalām domīgi noliektām galvām stāv daži vientuļi koki – lauka svētums, kuriem arājs rūpīgi dzen vagu apkārt Šie koki ietēlojušies Blaumaņa darbos tāpat kā cilvēki, kuri dzīvo tanīs mazās, pelēkās mājās, kas izkaisītas pa šiem pakalniem.

 

Šī mīlestība uz kokiem ir viens no dziļākiem vilcieniem Blaumaņa devēselē.

 

Blaumanis savā dvēselē  arī bija mazliet zemnieks un visā klusībā domāja precēt bagātu sievu, par ko viņš runāja gan nopietni, gan pa jokam. Izdarīt viņš to varētu gan tikai tad, ja pati bagātā līgava karietē ar saviem naudas maisiem piebrauktu pie viņa durvīm klāt, sņemtu viņu aiz svārku stūra un aizvestu pie altāra.

 

Mūsu lielais reālists tāpat dzīvoja savā iecerētā gara pasaulē kā mēs citi, kuriem viņš dažreiz pārmeta nepraktiskumu.

 

Viņš dzīvoja un sadega savā mākslā.

 

Rudeņa dienās, kad gaiss bija pils vītuma smaržu, viņa skats dažreiz apmiglojās ar vieglām skumjām, viņš pacēla roku un deklamēja:

„Saldās rozes, jūs jau vīstat,

Manas mīlas neplūktas...”

(Gētes dzejolis)

 

Blaumanis arvien bija dzīvs, kustīgs, apgarots. Pat ēdot viņš bieži uzkoda stāvus, staigādams pa istabu un atkal atgriezdamies pie galda.

 

Ar pāra vārdiem viņš katru prata ievilkt sarunā.

 

Viņa labsirdīgais humors, viņa valodas tēlojošais spēks valdzināt valdzināja.

 

Rakstīdams viņš tā iejutās savu varoņu liktenī, ka cieta un dzīvoja viņiem līdz, pilnīgi aizmirsdams, ka tie ir tikai viņa paša sapņu tēli.

 

Viņš mīlēja cilvēkus.

 

Ar sevišķu mīlestību viņš tēloja raksturus, kurus viņu pašu kaislības „nes uz rata kambari”, kā „Purva bridēju”, Krustiņu, Noliņu.

 

Blaumanis sargājās no abstrakcijas un kailas frāzes. Kā īsts mākslinieks viņš turējās pie konkrētiem tēliem un dzīviem cilvēkiem.

„Kā es varu mīlēt cilvēci, kuru es neesmu redzējis, ja es nemīlu cilvēku, kurš varbūt cieš tepat man blakus,” Blaumanis reiz teica. „Palīdzi cilvēkam un tu būsi kalpojis cilvēcei.”

 

„Aproc savu kociņu, aplaisti viņu, apgriez viņam zarus. Viņš augs un nesīs tev augļus,” Blaumanis pamācīja, virzīdams savu jauno draugu domas uz konkrētiem mērķiem.

 

Blaumanis nemīlēja vienpusību, kaut gan arī vienpusībā ir savs lielums.

 

Varavīksne bij Blaumaņa mākslinieka zīme. Viņa darbos atspīd tautas valodas un dzīves krāsu pilnība.

 

Blaumani mēs atrodam viņa darbos. Tur mēs dzirdam viņa veselīgos smieklus un starp rindām jūtam apslēptas asaras, jo Rūdolfs Blaumanis rakstīja arī ar asarām.

 

Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim. Par to domājot vien, jau paliek silti, it kā priekšā kāds smaidīdams turētu atvērtu kažoku.

 

Blaumanis meklēja draudzību. Draudzībā viņš bija dāvinātājs.

 

Es nezinu cilvēka, kas tā spētu iejusties otra liktenī un dzīvot līdzi cita priekiem un bēdām kā Blaumanis. Varbūt te slēpās viņa mākslinieka būtība.

 

Saruna ar Blaumani atspirdzināja labāk par kuru katru dzērienu.

 

Viņa dzeja nerunā par ziemeļu Palmīru [Pēterburga], kur mirdzēja brīnišķīgi mākslas dārgumi. Tā stāsta par Vējamātes ledainiem brunčiem, kas ziemas naktīs grabot plandās gar ielu stūriem. Pēterpilī dzīvodams, Blaumanis stāvēja tuvāk nabadzībai kā pārticībai.

 

Kaudzītes Matīss

 

Blaumanis nav rakstījis tai dienai vien, dzīdamies pakaļ kādai vieli uzpūstai modes strāvai, bet smēlis visu no tautas sirds un gara, tālab viņa stāsti un viņa lugas, kā arī dzejoļi nezaudē ar gadiem it nekā no sava svaiguma.

 

Blaumanim reti kad izdevās nodzīvot ilgi vienā vietā, bet viņa dzīve bij maiņu pilna. Tādēļ nācās arvien dzirdēt, ka Blaumanis atrodas gan Rīgā, gan Pēterpilī, gan Ērgļos, gan citur.

 

Ka Blaumanis ir un paliek svarīga rakstnieka un veselīga dzejnieka vārds un nozīme uz visiem laikiem, tur nav ko runāt.

 

Vārdos Blaumaņa izteiksme nebija tik asa kā satīriskos rakstos.

 

[Brakos] Blaumanis paskaidroja par savu dzīvokli tā, ka tas esot tāds pats, kāds tas bijis jau tēva laikā. Jo ko līdzot rentes mājā par ēkām daudz izdot.

 

Kārlis Štrāls

 

...tūdaļ pazinu Blaumaņa seju. Viņš stāvēja istabas vidū nogaidoši korektā džentelmeņa pozā... Viņš bija labu tiesu garāks par mani, palielu galvu un rokām, lielās un noteiktās līnijās veidotu seju. “Nešmuks,” kā viņš pats par sevi mēdza izteikties, viņš nebija nemaz.

 

Visā apkārtnē viņš bija pratis nostādīt sevi ļoti redzamā vietā un tika stipri respektēts. Tikai mazie brāļa dēlēni nezin kālab, viņa neieredzēja, bijās no viņa vai arī cēla konfliktus, par kuriem paši bieži vien dabūja sodu.

 

Blaumaņa gars nesās krietni vien uz pamācībām. Būdams savos literāriskos darbos arvien pirmā un galvenā kārtā tīrs mākslinieks un estēts, dzīvē viņš visu mūžu palika nelabojams citu kļūdu un trūkumu labotājs. Visvairāk viņš savos draugos apkaroja dzeršanas kaislību.

 

Pret savai sirdij attālāk stāvošiem Blaumanis vienmēr bija ļoti korekts un nosvērts, iznesīgs.

^.

Tā bija viņa sirsnīgā cenšanās ar lielāko nesavtību pašķirt ceļu, palīdzēt tikt uz priekšu tiem jaunajiem latviešu rakstniekiem un māksliniekiem, kuros viņš saskatīja talantu un kuri šķita vairāk vai mazāk viņam radniecīgi savā dziņā pēc ideāliem, kas pēc Blaumaņa uzskatiem, rastnieka daiļradē bija “daiļums savienots ar spēku un dziļu cilvēcību”.

 

Lai stiprinātu savu jauneklīgo draugu raksturu, Blaumanis veltīja tiem arī daudz labu un uzmundrinošu vārdu, lai celtu viņu pašapziņu, iepotētu ticību saviem spēkiem un optimistisku darba prieku. Darba prieku ne tikai šīs dienas panākumu labā, bet vēl jo vairāk savas tautas nākotnes labā.

 

Uzņemdamies literārā aizgādņa lomu, Blaumanis atsaucās uz katru jaunu dzejoli un stāstiņu, tos kritizēdams un sijādams, rūpēdamies arī par to klajā nākšanu, pirmajā laikā „Pēterurgas Avīžu”literārajā pielikumā , bet vēlāk „tur, kur kaut ko maksā”.

 

 Protams, dažs labs dzejolis no Blaumaņa sieta iesijājās arī papīru kurvī: „Es gribu, lai jūs ienāktu mūsu rakstniecībā pa goda, nevis pa blamiera vārtiem.” Un  tāds bija šī lielā vārda mākslinieka vispirmais novēlējums visiem jaunajiem iesācējiem.

 

Prasīdams vaļsirdību pret vaļsirdību, viņš ļāva arvien tuvāk ielūkoties arī sava paša dzīves dienās un nedienās, meklēdams draudzības ceļu no sirds uz sirdi.

 

Blaumanis nebūtu Blaumanis, ja viņš arī vēstulēs neļautu iedzirkstīties savam spirgtajam humoram.

 

Avīžniecība, kaut gan Blaumanis visu mūžu ar to nodarbojās, nekad nav bijusi viņa sirdslieta, jo pārlieku stipri traucēja viņu pildīt savas tālejošās ieceres daiļrades laukā.

 

Blaumaņa vīrišķīgā gara možums nekad neizsīkst.

 

Savu māti Blaumanis mīļoja vairāk par visiem cilvēkiem. Viņš lasīja darbus jau sacerēšanas laikā viņai priekšā, lai dzirdētu, ko viņa par tiem sacīs.

 

Blaumanis vispār ļoti labprāt lasīja savus darbus citiem priekšā – vai nu tie bija jau gatavi, vai tapšanas stadijā. Tapšanas stadijā pat vēl labāk. „Atklātība apaugļo,” viņš mēdza teikt.

 

Blaumanis nebija tērauda zobena cilvēks, bet viņa spalva spēja dzelt pretiniekam ļoti asi.

 

Vēl kāda Blaumaņa īpatnība: viņš nekad nesmējās. Tikai viņa acis brīžam samaidīja vai šķelmīgi pavīpsnāja caur briļļu stikliem. Vismaz es nekad netiku dzirdējis viņu skaļi smejamies.

 

Blaumanis bij mūžam nerimstošs, darbīgs gars. Nevarēdams Rīgā nodoties nopietnai daiļradei, viņš brauc uz Brakiem, bet neklusināmas slāpes pēc sabiedrības trauc viņu atkal uz Rīgu.

 

Nevarēdams gandrīz nevienu dienu iztikt, neredzot ap sevi cilvēkus, viņš arvien arī savus pazīstamos un draugus, sevišķi bieži aiziedams pie Rozentāliem vai pie Brigaderiem. Šad un tad apmeklēja brāļus Štrālus. Viņš bieži atnāca arī pie mums ar brāli. Atlaidās uz kušetes pusguļus, atbalstīja galvu rokā un, garīgi atpūzdamies, klusu sekoja mana brāļa otas vilcieniem uz audekla.

 

Arvīds Kalniņš

 

Neprazdams pats praktiski labi saimniekot un Braku saimniecību atstādams pilnīgi savas mātes ziņā, Blaumanis tomēr labi orientējās lauksaimniecības teorijā un prata pareizi novērtēt visu jauno.

 

Audzināšanas jautājumos Blaumanis īpaši uzsvēra nepieciešamību ieaudzināt jaunatnē darba mīlestību un tieksmi apgūt plašas zināšanas, atzīstot, ka nākotnē panākumus gūs tikai izglītota un strādīga tauta. Jo sevišķi viņš ieteica mācīties valodas, lai varētu labāk iepazīt citu tautu sasniegumus.

 

Anna Grēviņa

 

Stalts tumšatains vīrietis kuplām ūsām, domīgi pētījošu skatienu aiz acenēm – mūsu lielais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis.

 

Blaumanis bija pacietīgs, lēns, bet neatlaidīgs. Viņš lika atkārtot un mēģināt neskaitāmas reizes, kamēr beidzot izdabūta to, ko vēlējās.

 

Aspazija

 

Erotiska dzimumu mīlestība Blaumaņa dzīvē nekad nav tik lielu lomu spēlējusi, kā viņa mīlestība uz māti.

 

Janis Rozentāls

 

Tu dzīvo tautas vidū un tautas dzīvi, kas vien jau varētu manu ziņkārību modināt, neskatotis nemaz uz speciālo interesi priekš Tevis.

 

Jansons Brauns

 

Un jāzin, ka šis pats Blaumanis ir un paliek taču mūsu apdāvinātākais rakstnieks, nevienam nepiemīt tādā mērā saprātīgs skatiens priekš gadījumiem un tēliem, slaida, plastiska gleznošanas spēja, vieglība un atjautība.

 

Rūdolfs Jirgens

 

 Ar dziļu skatu cilvēka dvēseles visnoslēpumainākās paslēptuvēs Blaumanis bija uztvēris jautrības, prieka, atpūtas, aizmiršanās nepieciešamību dzīvē, jo viņi uztur garīgo līdzsvaru, noderēdami par pretsvaru smagajai dzīves nopietnībai.

 

Blaumanis neskatījās uz to, kā piemērot savu darbu laikmeta prasībām, bet kā tas saskan ar cilvēka gara, cilvēka dvēseles prasībām.

 

Līvija Volkova

 

Dieva dotais talants un tā saudzēšana, attīstīšana ir pats augstākais Blaumaņa vērtību skalā – to ar pilnu atbildību ņēmies apliecināt Jānis Greste.

 

Un, pateicoties visvairāk Blaumanim, Ērgļi godam iekļāvās vispārējā aizrautīgajā teātra spēlēšanas gaisotnē, kas tajā laikā valdīja Latvijas laukos.

 

Antons Stankevičs

 

Blaumaņa proza ir maksimāli lakoniska, bet nekad nezaudē savu emocionālās iedarbības funkciju, jo tās objekts paliek nemainīgs – cilvēks, cilvēku raksturi un cilvēku attiecības.

 

Teātris bija Rūdolfa Blaumaņa lielā, noturīgā mīlestība. Viņš apzinajās, ka ir sapratis tā būtību un  uzdevumu, ka varētu tam daudz dot.

 

Rūdolfs Blaumanis ik brīdi bija gatavs aizstāvēt un pabalstīt ne tikai mostošos talantus, viņš cēlās pretī arī tad, ja redzēja netaisnību sniedzamies pēc tiem, kurus viņš augstu cienīja un mīlēja.

 

Rainis:

„ Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies? Jā?  Man bija ļoti patīkami, ka Jūs mani ietverat savās izjūtās. Vaļsirdība un noteiktība Jūsu raksturā mani vienmēr saistījušas pie Jums”

 

 „ Mīļais, dārgais draugs! Tik labprāt vēlētos pateikt Jums  kaut ko labi mīļu un darīt to tikpat dabiski jautri, kā mēdz izpausties Jūsu nobriedusī, noskaidrojusies personība, jo šādu veidu es ļoti mīlu.”

 

2010. gada 8. novembrī

Sastādīja : A. Kuzina.