1959 – 1968
Muzeja vadītāji – Jānis Ķirškalns (1958–1962), Pēteris Liepa (1962–1965), Jānis Putra (Meldrājs) (1965–1969). Darbinieki – Milda Ķirškalne, Marija Zvaigzne, Dzidra Sviķīte.
1959. gada aprīlī pabeidza atjaunot dzīvojamo māju ar namiņu. 10. maijā „Braku” muzeja svinīgās atklāšanas ceremonijā ar kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa piedalīšanos dziedāja Ērgļu koris diriģenta Jāņa Sprancmaņa vadībā. Pie dzīvojamās mājas piestiprināja balta marmora piemiņas plāksni ar uzrakstu „Braki – Rūdolfa Blaumaņa dzīves un darba vieta”. Ērgļu vidusskolas pionieri pasniedza muzejam daudzas pašu savāktas senlietas no Ērgļu apkārtnes: piestas, cibas, koka spainīšus, ķipīšus un citas vērtīgas lietas, kuras tūlīt tika izvietotas atjaunotajās ēkās. Muzeja atklāšanā piedalījās ap 1000 cilvēku.
Uz „Brakiem” sāka plūst apmeklētāju straumes. Gada beigās bija reģistrētas 1040 ekskursijas ar 25 740 tūristiem. Muzeju vēlējās apskatīt daudzi ievērojami un sabiedrībā pazīstami cilvēki – literāti, mākslinieki, politiķi, sabiedriskie darbinieki.
Nozīmīga un vērienīga 1963. gadā bija Rūdolfa Blaumaņa simtgadei veltītā atcere, kuru organizēja Latvijas Rakstnieku savienība. Tas bija viens no pirmajiem rakstnieku simtgades sērijas pasākumiem valstī. Vēlāk ik pēc pieciem gadiem muzejs rīkoja R. Blaumaņa dzimšanas un nāves atcerei veltītus pasākumus kā pašos „Brakos”, tā arī ārpus muzeja – Vestienā, Ērgļos, Sausnējā, Jumurdā, Rīgā.
Ziemās „Brakus” aktīvi apmeklēja slēpotāji, ierodoties Ērgļos ar vilcienu „Sniedziņš”. Muzeja darbinieki vadīja ekskursijas uz slēpēm. Noslēgumā vienmēr bija siltā tēja saimes istabā.
Muzeja pirmajos desmit gados iesāktā krājuma komplektēšana un materiālu apstrāde bija pamats arī zinātniskajam un ekspozīciju veidošanas darbam.
Pirmās zinātniskās tēmas – Novada atspoguļojums Blaumaņa darbos (1960). Blaumaņa dzīves un literārās darbības izpēte Ērgļos (1964). Ērgļu novada, vides un ļaužu attēlojums Rūdolfa Blaumaņa darbos (1966). Rūdolfa Blaumaņa darbu prototipu pasaulē (1967). R. Blaumaņa dzīve un daiļrade „Brakos”, „Braku” kalpu ļaužu tēlojums Blaumaņa darbos (1968). Atmiņu pieraksti – Edgars Vārdaunis, Jānis Rīters (1964), Marta Kice (1965), Juris Blaus, Kārlis Brimerbergs, Roberts Bērziņš, Alma Krīvēna, Aleksandrs Krūmiņš (1966), Emīls Cīrulis (1967), Otto Krīvēns, J. Kļaviņš, Jūlijs Sotaks, Kārlis Kraujiņš, A. Bērziņš (1968).
Ceļvedis „Rūdolfa Blaumaņa memoriālmuzejs „Braki”” (1967).
Pirmo brīvdabas izrādi muzejā spēlēja Madonas Tautas teātris, izrādot R. Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos” (1968).
Saimnieciskos darbus veica pārsvarā talku veidā. Iesākums bija grūts, jo karš atstājis lielu postažu – bumbu bedres, izpostītus mežus, teritorija aizaugusi ar krūmiem, ābeļdārzs nekopts, ceļš uz „Brakiem” praktiski neizbraucams. Plaša sabiedrības daļa – sākot no pamatskolēna līdz pat akadēmiķim – piedalījās muzeja apkārtnes apkopšanā, izveidošanā un labiekārtošanā. Lielu ieguldījumu „Braku” apzaļumošanā un augļu dārza atjaunošanā sniedza Latvijā pirmās profesionālās dārzkopības skolas dibinātājs Bulduros Pēteris Dindonis. Tā kā no 1958. līdz 1965. gadam noritēja „Braku” atjaunošana, bija jāseko celtniecības darbiem, lai būtu nepieciešamie materiāli, regulāri jāsakopj būvgruži, jādomā par ēku iekārtošanu atbilstoši Blaumaņu laikam. Pastāvīgā un neatlaidīgā darbā sakopa Pirtsgravu un avotiņu, dīķi, iztīrīja aku, izcirta krūmus bērzu birztaliņā pie Zibensšķeltā akmens, sakārtoja Pieminekļa akmeni, Simtsoļu taku, Jāņkalniņu, pļāva zāli, izveidoja puķudobes. Nojauca vecās ēkas – klētiņu un vāgūzi, kā arī sakārtoja to vietu, kur Arvīds reiz būvēja māju.
