"Braku" pirmsākumi un Blaumaņu laiks
1868. gada pavasarī „Brakos” kā rentnieki sāka saimniekot Blaumaņu ģimene – Matīss Blaumanis (1822–1894) un Karlīne Paulīne Blaumane (1838–1917), viņu dēls Rūdolfs bija tikai piecus gadus vecs. „Braki” piederēja Ērgļu muižai, platība 250 pūrvietas (1 pūrv.=0,37 ha), rentes maksa ik gadu – vairāk nekā 250 rubļu. Zeme te bija smaga un mālaina, lejas pļavas – avotainas, nogāzes – stāvas, mežos – daudz gravu. Mājas esot bijušas nolaistas un nemīlīgas. Pirmais gads jaunajiem saimniekiem bija grūts un smags. Ne tikai „Brakos”, bet visā Vidzemē pavasaris iesākās ar lielu sausumu, un vasarā to pastiprināja karstums. Sējumi iekalta, zeme kļuva tik cieta, ka sāka plaisāt, purvos, upēs un akās izzuda ūdens, ezeri atkāpās no saviem krastiem, dega meži. Lopus piemeklēja liesas sērga jeb Sibīrijas mēris, nobeidzās ne tikai govis, bet arī zirgi, aitas un cūkas. Pēc pārbaudījumu pilnā neražas gada nākamais bija tā saucamais auglīgais gads.
Matīss Blaumanis saimniecību vadīja līdz 1894. gadam, pēc viņa nāves to pārņēma dēls Rūdolfs. Tā kā Matīss Ērgļu muižā daudzus gadus strādāja par pavāru, tad, pārnākot uz „Brakiem”, viņš bieži bija prom no mājām. Galvenais iemesls – čaklo vīru aicināja rīkot goda mielastus. Matīsam jau bija krietni pāri četrdesmit gadiem, un lauku darbi – pasveši, varbūt arī nebija intereses par tiem.
„Brakos” galvenā saimniekotāja bija Karlīne, un viņai tas patika. Rakstnieka māte bija gudra un zinoša, enerģiska un darbīga, labi sapratās ar kalpiem. Viņa pati noslēdza ar gājējiem darba līgumus, bet Matīsam un vēlāk dēliem tos vajadzēja tikai parakstīt. Pamazām „Braku” saimniecība attīstījās, tika paplašināti tīrumi, pieauga lopu skaits – 1880. gados bija pieci zirgi, l6–18 govis. Kad tēvs no dzīves aizgāja, ienākumi mazinājās. Rūdolfs Blaumanis lasīja zemkopības žurnālus un daudz domāja, kā uzlabot „Braku” saimniecību, tomēr cerētais rezultāts un uzplaukums izpalika. Viņš stādīja kokus, lai māju apkārtne ir skaista, izveidoja ābeļdārzu, bet galvenais jau bija rakstīšana. Tieši „Brakos” tapa lielākā daļa stāstu, noveļu, lugu un dzejoļu.
Lai kā arī Rūdolfs Blaumanis centās palīdzēt „Brakiem”, saimniecībā ielikdams gan savu žurnālista algu, gan honorārus par daiļdarbiem, viņa sūtība bija – būt par labu latviešu rakstnieku, nevis zemnieku. Talantīgā ērglēnieša darbi kļuva arvien populārāki, lugas iestudēja teātri, tauta mīlēja rakstnieku. Pats viņš bieži bija prom no „Brakiem”, brālis Arvīds Blaumanis (1875–1940) kļuva par skolotāju, mājas rūpes gūlās uz Karlīnes pleciem, bet māte palika vecāka, arī veselība pasliktinājās. 19. gs. beigas un 20. gs. sākums kļuva par „Braku” saimniecības norietu. Rūdolfs Blaumanis vēlējās, lai Arvīds nāk dzīvot un strādāt pie mātes, taču no 1900. gada viņš kļuva par Gaiļkalna Ērgļu pagasta skolas pārzini un darbojās arī kultūras dzīvē. Rūdolfs Blaumanis bieži ciemojās pie brāļa un tikpat rosīgi iesaistījās pagasta sabiedriskajās aktivitātēs.
1907. un 1908. gads bija smags pašam rakstniekam, jo aizvien vairāk progresēja ļaunā slimība – tuberkuloze, taču jādomā un jāpelna nauda, lai kārtējo reizi varētu nomaksāt „Braku” renti. R. Blaumanis bija noguris no žurnālista darba Rīgā, tāpēc mājas Ērgļos bija kā miera osta, vieta, kur uzkrāt spēkus un atpūsties. Līdz pēdējam rakstnieks centās „Brakus” glābt, taču pati saimniecība jau vairs nekādu peļņu nenesa. 1908. gada 4. septembrī R. Blaumanis Somijā Takaharju sanatorijā aizgāja mūžībā. Pēc viņa nāves „Brakos” vēl dzīvoja māte, tad viņa pārcēlās pie dēla Arvīda. Karlīne Blaumane nomira 1917. gadā.
1909. gadā Arvīds Blaumanis pārņēma „Braku” saimniecību, pats ar ģimeni dzīvoja Gaiļkalnā, bet „Brakus” izdeva rentniekiem. 1921. gadā Valsts zemes fonds piešķīra Arvīdam Blaumanim „Braku” zemi īpašumā, bet 1928. gadā zeme tika nopirkta – 72,55 ha, jo agrārās reformas rezultātā (1921–1925) atdalīja daļu „Braku” zemes un izveidojās „Jaunbraku” jaunsaimniecība. „Brakos” parasti mitinājās kāda rentnieku ģimene, kas veica visus saimnieciskos darbus, Arvīds ar ģimeni šeit visbiežāk bija vasarās un dzīvoja tā saucamajā saimnieku galā. No 1933. līdz 1940. gadam mājas apsaimniekoja nomnieks Jānis Krūmiņš un viņa ģimene. Blaumaņiem un Krūmiņiem izveidojās labas un sirsnīgas attiecības. Īpaši Edgars Blaumanis (1911–1998) – Arvīda dēls – bieži ciemojās lauku mājās un sadraudzējās ar „Braku” iemītniekiem.
1930. gadu otrajā pusē tika uzsākta jaunas dzīvojamās mājas celtniecība, tā bija divstāvīga koka ēka, taču līdz galam netika pabeigta. Pēc Otrā pasaules kara, kad atjaunoja izpostītos Ērgļus, bija nepieciešami būvmateriāli, „Braku” jauno māju pa daļām vien aizveda.
1938. gadā Arvīds Blaumanis „Braku” saimniecību līdz ar visām ēkām un citiem piederumiem pārdeva akciju sabiedrībai „Latvijas Zemnieku kredīta banka” par 32 000 latu. 1939. gadā „Braki” ieguva jaunu īpašnieku. Latvijas Zemnieku kredīta banka tos pārdeva Latvijas Rakstu un mākslas kamerai. Ar 1939. gadu beidzās Blaumaņu ģimenes saistības ar „Brakiem”. Pats Arvīds no dzīves aizgāja 1940. gada pavasarī – neilgi pirms savas 65. dzimšanas dienas.
Ēkas
„Brakos” bija Vidzemei raksturīgas koka ēkas – guļbūves no apaļiem egļu un priežu baļķiem un ar salmu jumtiem. Dzīvojamā māja varētu būt celta 19. gadsimta sākumā. 1890. gados notika vērienīgāki ēkas remontdarbi. Sākotnēji bija divas lielas istabas. 1894. gadā saimnieku istabu ar dēļu sienu pārdalīja uz pusēm. Dzīvojamajai mājai bija neliela piebūve, ko sauca par namiņu – virtuvi. Te bija uzmūrēta liela plīts ar diviem katliem. Namiņā vārīja lopiem ēst, savukārt otrajā katlā sila ūdens.
Klētiņas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē, ēka atradās tuvu dzīvojamajai mājai. Te glabāja ziemas drēbes, karstajās vasaras dienās klētiņa noderēja dzīvošanai un gulēšanai.
Rija ar piedarbu celta ap 1860. gadu. Ēkā bija iemūrēta krāsns bez dūmvada. Kurinot dūmi plūda ārā pa durvīm un lūku. Grīda bija māla klons. Rijā kaltēja labību, linus, zirnājus, kaņepājus. Piedarbā kūla labību, maltuvē mala graudus.
Lielās kūts tapšanas laiks ir 19. gadsimta otrā puse. Ēka bija sadalīta trīs daļās, divās mitinājās govis, trešā bija vāgūzis. Te glabāja lopbarību un izmantoja kā ratnīcu. Kūtsaugšā bija siena novietne.
Zirgu stallis ar klētiņu celts ap 19. gadsimta vidu. Te mitinājās zirgi, klētiņā atradās zirglietas un zirgu kopšanas piederumi. Ēkai pa vidu bija vaļēja iebrauktuve siena pievešanai, tālāk sienu novietoja staļļa augšā.
Labības klēts tapusi ap 19. gadsimta vidu. Ēka būvēta uz paaugstinājuma, lai zem grīdas brīvi plūstu gaiss, notiktu vēdināšana. Klētī glabāja graudus, miltus, biškopības produktus, sadzīves priekšmetus un darbarīkus.
Sīklopu kūts celta ap 19. gadsimta vidu. Ēkai bija divas daļas. Kūtī turēja aitas, cūkas un mājputnus.
Pirts atradās nedaudz tālāk no pārējām ēkām. Tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē. Pirtiņai bija mazgāšanās telpa un priekšnams, kur nolika drēbes. Krāsns bija veidota no akmeņiem un bez dūmvada. Kad ēku kurināja, dūmi plūda pa durvīm vai lūku. Pirti izmantoja arī gaļas žāvēšanai.
„Braku” sētā bija sakņu pagrabs, malkas šķūnis un divi siena šķūņi pļavā.
