Bet ģimene, tāpat kā sirsniņa, kas gluži kā mazs motoriņš dūc mums pakrūtē un ilgojas pēc māmiņas un tēta pieskārieniem, mums ir tikai viena. Nav, ko zūdīties – kāds Tur Augšā ir pacenties ierakstīt debesīs, ka Tev jābūt tieši šeit un tagad starp Tev mīļajiem, tuvajiem, vislabākajiem. Vairojiet saticību savā ģimenē, neaizmirstiet ieteikt to arī citiem, jo saticība ir viens no galvenajiem pamatakmeņiem laimīgas ģimenes būvēšanā.

Dagne Dāboliņa, Jēkabpils Valsts ģimnāzija

Daldu dzīvesstāsts apliecina, ka bērni ir kā augļi vecākiem, kurus jāliek saulītē, lai nogatavojas, un jāapsedz, kad salst… Tēvs un dēls. Manuprāt, tie ir stipri vārdi. Stipras un spēcīgas ir arī jūtas starp viņiem – tās cilvēku spēj gan garīgi pacelt, gan arī satriekt pīšļos un putekļos.

 Līva Miķelsone, Ogres ģimnāzija

Kad man būs sava ģimene, es laikam audzināšu bērnus pēc Dūdara principa – nepārtraukta rāšanās vai, kā šodien saka, „morāles lasīšana” patiesībā iedarbojas visai maz.

 Zita Reča, Glūdas pamatskola

Būtu dzīvs Blaumanis, es viņam paldies pateiktu par velniņiem, kuriem viņš ļāva darīt dažādas blēņas, bet sodu par to nesaņemt. Velniņi sagāza sviestu tiltiņa vietā, darva tika ielieta spaiņos, saimnieks iemests vērša silē. Blaumanis – tāpat kā Astrīda Lindgrēne – saprata, ka ar bērnu audzināšanu nav kaut kas kārtībā. Mācīšana, iekaustīšana ir vienīgie vacāku ieroči. Pepija Garzeķe – tāpat kā Blaumaņa velniņi – drīkstēja darīt, ko grib. Un kas slikts notika? Pasaule sagāzās?

Klinta Šmite, Bebru pamatskola

Bērniem ir tikai vienas ģimenes paraugs, tas, kurā viņš dzīvo. Ja redzīgas acis, viņš ieskatīsies kaimiņu ģimenes tradīcijās, ja būs neredzīgas acis, neredzēs neko. Vismazāk jau labo. Un pamācības tad gribas dzirdēt vismazāk, tās kaitina un aizslēdz durvis uz viņu sirdīm. Rājienu bērniem nākas saņemt arī par labi darītiem darbiem, jo ne vienmēr labi iecerētam darbam ir labs rezultāts.

Laura Lomaga, Mazzalves pamatskola

Ja vairāki miljoni vecāku kaut reizi ieklausītos savu bērnu viedoklī, dzīves līmenis uzlabotos vismaz par desmit procentiem. Bērnu blēņas nekad nav ļaunas, viņi tā dara vai nu aiz nezināšanas, ka tā nedrīkst darīt, vai arī paziņo, ka viņiem nepatīk pastāvošais un viņi gribētu kaut ko mainīt. Cik gan labi būtu, ja visi tādi mazi velnēni dienās kļūtu par kārtīgiem pilsoņiem, kas godīgi maksā nodokļus, nejaucas savu bērnu privātajā dzīvē un saprot, ka jebkuras saskanīgas attiecības balstās uz savstarpēju sapratni.

Madara Medne, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija

Vecāku un bērnu starpā pretēji raksturi neveido līdzsvaru, bet gan saduras, veidojot sarežģītus tīmekļus attiecībās. Lai viens otru saprastu, ir jāievēro nosacījums: tikai tad var būt harmonijā ar sevi un apkārtējiem, ja dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, pienākuma apziņu un atbildības sajūtu.

Diāna Ivanova, Ludzas pilsētas ģimnāzija

Kas jādara, lai iespējami mazāk jauniešu nepazustu vieglas dzīves meklējumos? Bērnam ir jājūtas vajadzīgam un mīlētam. Ļoti bieži vecāki audzina bērnus, nedodot viņam neko vai dodot to, ko viņš grib, bet vajadzētu dot to, ko viņam vajag.

Mārtiņš Uztics, Cēsu 2. vakara (maiņu) vidusskola

Pienāk brīdis, kad vecums ar savu pieredzes gudrību piekāpjas jaunības trauksmes un vēlmes sevi pierādīt priekšā… Tikai jāatceras, ka vienam kalna galā ir vientuļi, un agri vai vēlu jaunībai savs lepnums būs jānobīda malā un jālūdz pieredzei padoms. Šie divi pretmeti iet cieši līdzās, un ideālā variantā tiem jāsadarbojas un vienam otrs jāpapildina.

Līga Putraima, Jūrmalas 1. ģimnāzija

Nauda ir, un tad viņas nav… un tad atkal ir… un tā no gala. Bet tēva uzticību var pazaudēt. Var pārraut saiti… vara un nauda ir aizejošas vērtības, bet tēvs… Būtu jau labi, ja laiku mēs spētu pagriezt nedaudz atpakaļ un izlabot kļūdas. Bet dzīve ir nepielūdzama, un mēs esam paši tās veidotāji.

Anžela Britanova, Valkas ģimnāzija

Katrai paaudzei savs laiks, bet problēmas paliek tās pašas. Tikai ar tām jātiek galā katram pašam, tādēļ der ieklausīties, ko brīdina tie, kas izgājuši dzīves skolu. Rakstnieka varoņi – Jānis, Krustiņš – man atgādina, ka nav divu patiesību, ir tikai tā, kuru es māku paņemt sev kā dzīves ābeci.

Gunta Sala, Aknīstes vidusskola