Braku muzeja tapšana un attīstība
No 1940. gada „Braku” īpašnieks bija Latvijas Rakstu un mākslas kamera, kas te paredzēja izveidot priekšzīmīgu saimniecību, rakstnieka R. Blaumaņa muzeju un mītni ekskursantiem. Bija nepieciešams veikt veco ēku remontdarbus un uzbūvēt jaunas, saglabājot Blaumaņa laikam raksturīgo. Ideju tā arī neizdevās realizēt, jo Latvija zaudēja savu neatkarību un kārtību noteica padomju vara. Latvijas Rakstu un mākslas kamera beidza pastāvēt.
1940. gada rudenī „Braki” kļuva par Valsts Literatūras muzeja filiāli. Zeme ap ēkām – apmēram 2,5 ha – bija valsts īpašums, bet pārējie 75 ha tika nodoti Ērgļu pagasta īpašumā. Pamazām norisinājās „Braku” restaurācijas sagatavošanas darbi, plānojot vispirms atjaunot veco klētiņu un dzīvojamo māju.
Otrā pasaules kara darbības rezultātā cieta ne tikai Ērgļi, bet arī „Braki”. Smagas kaujas notika 1944. gada septembrī. Ērgļu apkaimē daudzas ēkas bija sagrautas. „Braku” pagalmā palika liela bumbas bedre, satricinot un sagraujot dzīvojamās mājas namiņu un veco klētiņu. Visapkārt – postaža un drupu kaudzes.
Pēc kara un 1950. gadu pirmajā pusē „Brakos” mitinājās rentnieki un nekāda īpaša darbība saistībā ar ēku atjaunošanu un Blaumaņa piemiņas stūrīša izveidošanu nenotika. Ēkas bija nolaistas. 1955. gada vasarā norisinājās dzīvojamās mājas remontdarbi – ielika jaunu pamatu, sienās – jaunus baļķus, logu rāmjus, durvis, uzbūvēja jaunu skursteni. Šie ēkas atjaunošanas darbi nebija īsti veiksmīgi un pareizi, jo neatbilda mājas autentiskumam.
1958. gadā „Braki” kļuva par Madonas novadpētniecības muzeja filiāli. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kultūras ministrija iedalīja līdzekļus – vairākus tūkstošus R. Blaumaņa memoriālās mājas „Braki” remontam, atvēlēja štata vietu darbiniekam, norādot uz materiālu vākšanu memoriālās mājas iekārtošanai un izstrādājot tālāko muzeja koncepciju.
Aktīvi „Braku” muzeja izveidē iesaistījās Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja (1911–1998). No 1958. gada 1. aprīļa par „Braku” muzeja pārzini kļuva piebaldzēns Jānis Ķirškalns (1912–2003). Viņš bija aktīvs un rosīgs, gudrs un erudīts, labi pārzināja latviešu literatūru un bija liels R. Blaumaņa darbu cienītājs.
Tā kā rakstnieka dzīvē un daiļradē liela nozīme bija teritorijai ap „Braku” mājām, tad 1958. gadā LPSR Kultūras ministrija no valsts zemes fonda piešķīra 21 ha zemes ēku sekmīgai restaurācijai un muzeja iekārtošanai.
1958. gadā sākās „Braku” atdzimšana. Pirmo atjaunoja dzīvojamo māju ar namiņu. Vecajai ēkai tikvien bija saglabājušās kā sijas un daži griestu un grīdas dēļi, viss pārējais bija jau vairākkārtīgi lāpīts un izdēdējis. Jaunajai mājai lika sienas vainagus kā vecajai, tādas pašas ēvelētas sijas, tikpat garus un platus grīdas un griestu dēļus, tādus pašus logus, durvis. Pa klona apakšu no lopu virtuves (namiņa) gāja dūmvads caur visu kalpu istabu.
1959. gada 10. maijā notika svinīga „Braku” muzeja atklāšana. Kaut atjaunota bija tikai viena ēka un iekārtota pirmā ekspozīcija, veltīta rakstniekam R. Blaumanim, muzejs bija atvērts apmeklētājiem un jau pirmajā gadā piedzīvoja lielu tūristu pieplūdumu – vairāk nekā 20 tūkstošus. „Braku” apkārtnes sakopšanā bija daudz darāmā – kara laika bumbu bedru izlīdzināšana, krūmu izciršana, mežu sakārtošana, ceļa labošana, taču cilvēki labprāt apmeklēja muzeju un piedalījās talkās, lai palīdzētu.
Muzeja pirmajam pārzinim Jānim Ķirškalnam liels atbalsts un palīgs bija kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš (1916–1995). Pēc dzīvojamās mājas atjaunošanas sākās pirts (1960) un drēbju klēts (1961) restaurācija. Līdzās muzeja zinātniskajam darbam, atmiņu pierakstiem, ekskursiju vadīšanai, muzeja priekšmetu vākšanai, teritorijas sakopšanai J. Ķirškalns bija prasmīgs un zinošs ēku atjaunošanas norisē, rūpīgi visam sekoja līdzi, centās risināt problēmas, jo restaurācijas darbi nemaz tik gludi uz priekšu nevirzījās. 1962. gada 16. novembrī J. Ķirškalnam nācās aiziet no muzeja, arī kultūras ministram V. Kalpiņam bija jāatstāj savs amats.
„Braku” restaurācija turpinājās līdz 1965. gadam – riju ar piedarbu pabeidza 1963. gadā, lielo kūti – 1965. gadā. 1959. gadā uzsāka pilnīgi jaunas ēkas celtniecību, kas bija paredzēta muzeja vajadzībām – ekspozīcijas iekārtošanai, fondu glabātuvei, lasītavai, darba telpām, dzīvoklim muzeja pārzinim, istabiņām zinātniekiem, literātiem, studentiem. 1964. gadā ēku nodeva ekspluatācijā, juridiski tā piederēja Rīgas Politehniskajam institūtam un tika izmantota kā Sporta katedras treniņu un sacensību norises bāze. Muzejam iedalīja telpas ekspozīcijai un divistabu dzīvokli, kur dzīvoja muzeja vadītājs un bija kabinets – krājuma glabātuve.
Ar 1998. gadu jaunā ēka vairs neveica sporta bāzes funkcijas, taču juridiski joprojām piederēja Politehniskajam institūtam (Rīgas Tehniskajai universitātei). 1999. gadā ēku sāka iznomāt SIA „Reģionālais Tūrisma centrs”, mītnes jaunais nosaukums – „Atpūtas bāze „Braki””, taču 2003. gadā tā beidza savu darbību. Muzeja vajadzībām bija atvēlētas darba telpas un krājuma glabātuve.
Jau 1990. gadu beigās bija nepieciešami nopietni ēkas remontdarbi, taču tā arī nekas netika veikts. 2007. gadā beidzās Rīgas Tehniskās universitātes saistības ar sporta bāzes ēku.
„Braku” muzejā daudzus gadus tūristus priecēja piecas koka ēkas, taču jau 1958. gadā, uzsākot atjaunošanas darbus, mērķis bija – atjaunot „Brakus” tā, kā bija rakstnieka R. Blaumaņa laikā. 1986. gadā Latvijas Valsts Meliorācijas projektēšanas institūtam tika pasūtīts „Braku” rekonstrukcijas un ainavas projekts, tā īstenošanas rezultātā restaurēja trīs ēkas – sīklopu kūti (1988), labības klēti (1990) un zirgu stalli (1992).
2008. gada nogalē Kultūras ministrija nodeva Madonas rajona Ērgļu pagasta „Brakus” Madonas pašvaldības īpašumā. 2009. gadā beidza pastāvēt rajons, un tā reorganizācijas rezultātā „Braki” nonāca Ērgļu novada pašvaldības īpašumā.
