Konkursi 4. konkurss

"Ja nebūtu dažus metrus attālās Zibensšķeltā akmens mājvietas, nebūtu šī talantatklājējakmens, tad nepastāvētu Blaumaņa darbi, jo tieši akmenī ir visa spalvas brāļa rakstītā sākotne. Te emocijas saplūda ar ideju, idejas ar vārdiem, vārdi ar teikumiem sakausējās kopā tekstā – Rūdolfa darbā.” (Linda Dieriņa, Bebru psk., 8. kl.)

„Ar saviem burvju vārdiem rakstnieks ļauno pārvērta par labo. Brīnumaini! Varbūt tieši tāpēc cilvēki tā ciena un godā Braku rakstnieku.” (Marta Suveizda, Ērgļu vsk., 7.kl.)

„Esmu laimīga, kad cilvēki atnāk arī pie manis, pie Braku visvecākā, viszinošākā koka. Ja nebūtu šo ekskursantu, man nebūtu nekāda iemesla plaukt un zaļot. Es dievinu to sajūtu, kad daudz bērnu sakāpj manos zaros.” (Zanda Mežale, Rekavas vsk., 9.kl.)

„Tikai Rūdolfs spēj salikt pareizos vārdus kopā, lai veidotu kaut ko baudāmu. Sirdij tuvu. Tieši tāpēc es pielūdzu debesis, paceļu pret tām rokas un smaidu. (..) Rūdolfam patīk atrasties dažādās vietās, bet atgriezties vienmēr ir labāk, jo māju sajūta ir neaprakstāma. Tā tik ļoti velk atpakaļ. Nekur nav tik labi kā mājās.” (Monta Liepiņa, Bebru psk., 9. kl.)

„Taču velniņu gars joprojām ir dzīvs! To es redzu un jūtu, skatoties uz bildi, kas tagad nolikta pie rijas. Tur uzzīmēti velniņi, bet seju vietā caurumiņi – cilvēki uz kādu brīdi tajos var ievietot savas sejas un sajusties kā mazie nebēdņi…” (Laura Sika, Madonas pilsētas 1. vsk., 9.a kl.)

„Rakstnieka izcilās noveles ar noslēpumainajām beigām lasa cilvēki. Liels paldies Tev, Blaumani, ka sarakstīji tik pasakainus darbus!” (Alise Turka, G. Merķeļa Lēdurgas psk., 7. kl.)

„Šogad esmu ļoti laimīga, jo man ir iespēja daudziem skolēniem pastāstīt savus stāstus, viņi tos saprot un pieraksta. Man tā ir lielākā laime, tāpēc ar savu zaru rokām noglāstu ikvienu, kas manī ieklausās, piespiedies pie mana stumbra vai apsēdies uz soliņa pie manām saknēm.” (Aiga Vorobjova, Ērgļu vsk., 8. kl.)

„Esmu gan cēlusies spārnos un vijīgi lidinājusies pa plašajām rakstniecības debesīm, gan kā apjucis putns atdūrusies žilbinošajā stikla rūtī un atstājusi savus sērīgos talanta nospiedumus cilvēku nevērībai. Tomēr tāpat kā Rīga, Latvijas mirdzošākā zvaigzne, nekad nevar būt gatava, arī man vienmēr jācenšas rakstīt spožāk.” (Klinta Šmite, Bebru psk., 9. kl.)

„Vislielāko ievērību pelnījuši cilvēki, kas pilnīgo savas dotības un talantus par spīti kādiem fiziskiem vai garīgiem trūkumiem. Šie cilvēki ir pelnījuši, lai ikviens veselais viņu priekšā noņemtu cepuri un izrādītu visdziļāko cieņu un apbrīnu.” (Diāna Orlovska, Kārsavas vsk., 9.kl.)

„Manu iedzimto dāvanu puķe vēl tikai aug un veido pumpuru. Vēl daudzus gadus man tā jālolo, jākopj, jāsargā, lai uzplauktu, lai nav viendienīte, bet gan rieš jaunus un jaunus pumpurus.” (Santa Murāne, Praulienas psk., 7. klase)

„Patiesībā viss ģeniālais ir vienkāršs, respektīvi, nav nozīmes, kādā dienā esi dzimis, cik bagāti vai nabagi ir tavi vecāki, viss ir atkarīgs no cilvēka gribasspēka, apņēmības un rakstura stingrības.” (Dace Marķitāne, E. Glika Alūksnes Valsts ģimn., 9.a kl.)

„Ja cilvēkam nepatīk darbs, ko viņš dara, vai viņš to dara tikai naudas dēļ, pat muļķim skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Bieži šīs divas domas plosās pa galvu, nespējot viena otru uzvarēt un mierīgi izšķirties par pareizo variantu.” (Samanta Saulīte, G. Merķeļa Lēdurgas psk., 7. kl.)

„Rūdolfs Blaumanis – daudzpusīga personība, cilvēks ar ideālu, kurš strādāja, lai attīstītu savu talantu līdz pilnībai. Cilvēks, kurš savu krāsojamo grāmatu izkrāsojis ar visspilgtākajām krāsām.” (Santa Avotiņa, Balvu Amatniecības vsk., 9.b kl.)

„Es ne par viena cita rakstnieka komiskajiem varoņiem neesmu tik aizrautīgi smējusies un tik bezgala pārdzīvojusi kā par Blaumaņa novelēs attēloto cilvēku dvēseles pārdzīvojumiem.” (Valērija Čerņauska, Glūdas psk., 9. kl.)

„Uzturēt sevī mierīgumu un dienesta smaidiņu nav viegli. Tev ir jāieskatās acīs savam otrajam es, kurš ir nesavaldīgs, viegli aizvainojams, tāds kā bumba ar laika degli.” (Agnese Krūmiņa, Kaibalas psk., 9. kl.)

 „Gribētos, lai tomēr kāds man dara to prieku, lai es nodrukāta tieku. Vismaz vienu dzejoli kādā biezā grāmatā vai vienu teikumu no kāda stāsta vai poēmas. Vismaz vienu mazu reizīti!” (Paula Popmane, Garlība Merķeļa Lēdurgas psk., 8. kl.)

„Nauda pārvalda mūsu pasauli, cieši sagrožo to savās nesaraujamajās važās! Jo mazāk tev būs ar to sakara, jo pieticīgāk tu dzīvosi un priecāsies par to, kas tev dots, nevis bēdāsies par to, kā nav – jo laimīgāks tu būsi. Es ceru – ka pienāks laiks, kad cilvēks vairāk valdīs naudu, nekā nauda cilvēku. Laiks, kad arī tie, kas ar pieticībā laimīgi nespēj būt, varēs bez bažām celties un tiekties paši pēc savām debesīm.” (Helmuts Caune, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimn., 12. kl.)

„Es gribu sev izdomāt rītdienu no balta galdauta un sveču gaismas. Es gribu tieši tik, cik tev ir, Indrānu māt. Es nelūdzu, es pieprasu, man pienākas. Audīsim sarunas uz vienām – manām stellēm, no maniem diegiem, tevis sagādātiem. Es izdomāšu rakstu, tu pieskaties, lai līdzenas maliņas, lai pēc tam patīkamāk uz audekla Ievai kājas slaucīt. Tavs mūža vakars, kas jau otrajā pusē, gulstas ošu galotnēs līdz ar pēdējām saulrieta vēsmām. Pasteigsimies, māt.” (Vita Biltauere, Jēkabpils Valsts ģimn., 12. kl.)

„Tad, kad tu apjēgsi, ka mīlestība pret savu tuvāko padara tavu sirdi neaptverami bagātu, tu vairs netieksies pēc taustāmām bagātībām vai pēc kāda viena cilvēka... Tad, kad tu jutīsi, ka tev pietiek ar visu to, kas tev pieder, gribēsi tikai un vienīgi dalīt to, kas ir tavā sirdī, ar citiem, tad tu patiesi kļūsi laimīga.” (Laima Šeņavska, Jēkabpils Valsts ģimn., 11. kl.)

„Kad bērns dzīvē izgājis pāri vecāku nama slieksnim, mātes acs to pavada, un mātes sirds mana arī tālumā sava bērna sāpes un ciešanas, prieku un laimi, neko neprasot un nevaicājot, jo nav lielākas mīlestības pasaulē par mātes mīlestību, nav dārgāka cilvēka pasaulē par māti un nav rūgtāku asaru par mātes asarām.” (Ieva Ruduka, Cesvaines vsk., 12. kl.)

„Māte dzīvē un māte literatūrā. Vai laika gaitā ir mainījusies mātes misija? Vai mūsdienu mātes ir šī cēlā, lepnā vārda cienīgas kā pirms simts, divsimts gadiem? Vai visos laikos ir bijušas mātes un Mātes? Izlasītajās R. Blaumaņa novelēs, stāstos un lugās sastopu dažādas mātes – krietnas, gādīgas, savus bērnus mīlošas, savu bērnu lutinātājas un arī.. slepkavas.” (Ginta Janoviča, Gulbenes vsk., 11. kl.)

„Māte ir cilvēks, kuram pateicoties mēs esam ienākuši šajā pasaulē, cilvēks, kas vada mūsu pirmos soļus, kas iesēj mūsos visu to labo, ar ko mēs veidosim savu dzīvi. Mīlestības saites, kas vieno māti un bērnu, ir sevišķas. Mātes mīlestība ir vispatiesākā, jo tā ir mīlestība bez nosacījumiem.” (Ieva Strode, Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikums, 3. kurss)

„Viņš bija pārvilcis svītru visiem mātes mēģinājumiem Rūdolfa personā iedzīvināt savus sapņus, viņš bija vairākkārt pametis darbavietu un licis mātei zaudēt pēdējās cerības jebkad kaut ko prātīgu no dēla sagaidīt, tomēr... dvēseles gaismu un sirds siltumu R. Blaumanis smēlies no mātes.” (Kristiāna Blūma, Gulbīša vsk., 10. kl.)

„Mātei ir jāspēj viss: būt labam dakterim, uzklausīt raizes, palīdzēt atrisināt problēmas, bieži vien arī uzturēt visu ģimeni un, pats galvenais, arī neaizmirst par savu dzīvi. Tas ir grūti, taču, par spīti, daudzas sievietes šo pienākumu uzņemas un pilda.” (Līva Krūmiņa, Kalnciema vsk., 11.kl.)

„Rudens vakari – miera un pārdomu laiks, kad mēs meklējam kopsakarības ar pagātni un tagadni un paši sevi šajā laika rakstā. Mēs esam, jo mums katram ir māte, kas izauklēja mūsu dzīvību. Māte – drošība un mīlestība. Kas notiek ar māti, kura nesaņem mīlestību? Tukša, vientuļa, ilgu pilna sirds. Mātei un bērnam…” (Dārta Dzenīte, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija, 11. kl.)

„Koka stumbru veido Pirmmāte (konkrētajā gadījumā tā ir paša rakstnieka māte), bet katrs tā zars atvēlēts citādajām mātēm: labsirdīgajai cietējai no Indrānu sētas, kaislību plosītajai Raudupietei, sievietēm, kas apmaldījušās pašas savā bezgalīgajā bērnu lološanā,– Roplaiņu saimniecei un Ažai, vešerienei, kas tā cenšas savu meitu pasargāt no smaga un grūta likteņa, gudrajai un maigajai pamātei Dzenīša jaunkundzei.” (Līga Rūtiņa, Ogres ģimn., 12. kl.)

„Mātes tēls daudzos darbos ir tas, kas lielā mērā piešķir emocionalitāti, sirsnību un rosina uz pārdomām. Blaumaņa daiļdarbi lasītājiem liek izbaudīt to, ka mātes dzīvē ir tikpat atšķirīgas, cik dažādi ir pārējie cilvēki.” (Kristīne Zalonska, Grobiņas ģimn., 11. kl.)

„Braku māju mantojums ir neizmērojams. Šeit ieejot, aizverot acis un ieelpojot senatnes elpu, jūtu, kā atdzīvojas viss. Manā priekšā nostājas sīki dažādu pārdzīvojumu mozaīkas gabaliņi. Nu tik jāliek visi kopā un jāsacer pašai savs stāsts!” (Signe Krūzkopa, Smiltenes Centra vsk., 10. kl.)

„Vietu , kur atrodas „Braku” sēta, es varētu raksturot kā karotes kātu. Ērgļi ir karotes kauss, bet „Braki”– ceļš uz „veco” pasauli, uz vietu, kur viss ir citādāk, mierīgāk. Vai jūti to patīkamo garšu, kad nonāc šajā sētā? To garšu, kas tikai šeit ir tik salda un vilinoša kā visvērtīgākais ziedu medus. To garšu, kas kā kārtīgs rupjmaizes kumoss pats kūst uz mēles un dod tādu spēku, ka varētu gāzt pat visvarenākos kalnus?” (Ginta Ozola, Ērgļu vsk., 10.kl.)

„Svētdienīgums, svētums, tai pašā laikā vienkāršība un mīļums ir tās īpašības, kuras visspilgtāk raksturo Brakus. Laiks tur apstājas, un tu spēj redzēt cilvēkus, kas sevi pilnībā velta darbam, priecājas par dabas bagātībām, ražu un skaisto apkārtni. Tur nav ne steigas, ne datoru un automobiļu, tur nav skarbā reālisma un mūsdienu visatļautības.” (Ieva Mekša, Jēkabpils 3. vsk., 11. kl.)

 „Tikai bērns prot tā īsti un neviltoti priecāties, smieties, raudāt, bet mūsu uzdevums ir nosargāt un nepazaudēt šo bērnu sevī. Viņš ir tas īstais prieks, patiesā vērtība, kuras dēļ ir vērts noslaucīt rūgtās rūpju asaras, kas, iespējams, saņurcītajā mutautiņā kādreiz pārvērtīsies par īstām pērlēm.” (Ansis Drubiņš, Rīgas Kultūru vsk., 11. kl.)

„Prieks kā sajūta bija nepieciešams un ļoti svarīgs pašam rakstniekam, viņš prata savas domas izteikt apbrīnojami tieši, tāpēc mums neatliek nekas cits, kā piekrist. Ja prieks ir bauda, ko spēj izjust tikai dzīvie, tad no kurienes lai tas rodas, ja ne no dzīves?” (Šarlote Jokste, Rīgas Franču licejs, 12. kl.)

 „Prieks nekur nepazūd un neizzūd. Tas vienkārši ir pārāk mainīgs un dažāds, lai visi paspētu to atpazīt. Vai arī prieks slēpjas, lai kā brīnišķīgs pārsteigums ielēktu mūsu sirdīs. Prieka mums apkārt ir tik daudz, ka, lai kā daži censtos, no tā neizbēgt. Dzīve ir prieka avots.” (Austra Breikša, Jēkabpils 3. vsk., 10. kl.)

„Labāk dzīvot īsu, priecīgu laicīgo dzīvi un saņemt garīgo nemirstību nekā garu, īgnu mokpilnu periodu bez turpinājuma. Uzticība liktenim ir viens no svarīgākajiem noteikumiem, tas atbrīvo racionālo prātu no spriedzes un ceļ ķermeni garīgos augstumos. Cilvēcība un cieņa ir pasaules balsts, bez tā mēs vēl arvien atrastos mūžīgā haosā.” (Matīss Veigurs, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, 12. kl.)

„Cilvēks ir skaists, cik skaista ir tā dvēsele,

Un vajadzīgi cilvēki, kas ārēji to nemeklē,

Un domāju, ka Rūdolfs man piekritīs,

Ka laime ir prieks, kas meklēs – tas atradīs.” (Signe Liepiņa, Aizkraukles novada ģimn.,11. kl.)

„Prieks rodas sirdī... Vietā, kur mājo mīlestība, kur naidam un ļaunumam nav vietas. Vietā, kur ir paši tuvākie, labākie, mīļākie...” (Elīna Taškāne, Ērgļu vsk., 10. kl.)

 „Laime nav ne naudā, ne dārgās mantās, tā ir sirdī. Tas, ka tu šorīt atkal varēji atvērt acis, piecelties, pieiet pie loga un ieraudzīt spožo saules gaismu, dara tevi laimīgāku. Naudai nevajadzētu būt tik nozīmīgai, kāda tā ir pašlaik. Tā ir tikai metāla monētas un papīra gabaliņi!” (Arita Šreibere, Ērgļu vsk., 10. kl.)

„Laime mums katram sava, un pateikt, kas tieši ir laime, nav iespējams. Daži laimi meklē bagātībā un greznībā, citi dzīvo askētiski un vienkārši un arī ir laimīgi. Dažkārt liktenim labpatīkas spēlēties ar mūsu jūtām un dzīves sasniegumiem tik tādēļ vien, lai paspītētu mums. Un iznākums tā vai tā ir atkarīgs tikai no mums.” (Maija Sila, Varakļānu vsk., 12, kl.)

„Pieticīgais nekad nav lielīgs vai skaudīgs, tāpēc viņš ir laimīgs. Tikt sev pāri nav viegli. Bet es redzu dzīves jēgu tur – pieticībā, nesavtībā, godīgumā. Un Blaumanis – viņš ir viens no tiem, kuri manī rada ticību, ka kaut kas tāds patiesi ir iespējams.” (Inga Priede, Valmieras Pārgaujas ģimn., 12. kl.)