Konkursi 7. konkurss
Atziņas vidusskolēnu domrakstos
Ģimenes tēlojums R. Blaumaņa prozā vai dramaturģijā
Es pateikšos Dievam, ka mana Zīme ir ģimene. Varbūt kāds reiz pasacīs vārdus: „Alise nāk no labas ģimenes – no Gailāniem.” Tā būs mana personības kvalitātes Zīme. Kaut tāda būtu bijusi arī R. Blaumaņa ģimenes lugu varoņiem!
Alise Gailāne, Ogres Valsts ģimn., 11. kl.
Blaumanis ik vakaru aizver sētas vārtiņus. Viņš ir drošībā un tuvībā pats savā nodibinātajā ģimenē – savos radītajos tēlos. Blaumanis izvēlējies saistīties uz mūžu ne ar sievieti, bet tiem, kas apkārt kā mūris. Sētas vidiņā viņa gods un viņa zelts. Tā latviešu tauta, kas Blaumani balsta, aizstāv, sargā, aizmirstībai neatdod un nenodod.
Klinta Šmite, A. Upīša Skrīveru vsk., 12. kl.
Mūsu lēmumi, lai kādi arī tie būtu, ir nozīmīgi, un tikai mūsu pašu rokās ir izvēle par to, kāda būs mūsu ģimene. Katram pašam taču būs par savu laimi vai nelaimi jāatbild savas ģimenes, savu bērnu un sevis paša priekšā.
Zane Ozoliņa, Cesvaines vsk., 12. kl.
Mūsu ģimene ir cilvēku loks, kas mūs atbalstīs jebkurā situācijā, un veidot šīs saites atbilstoši tam, kā jūtas mūsu sirds, nevis tam, kādas shēmas mājo mūsu brīžam viltīgajos prātos.
Anna Beļeviča, Rīgas Valsts 1. ģimn., 12. kl.
R. Blaumanis un laikabiedri
Tā varētu turpināt – salīdzināt ar Blaumani laikabiedrus... Tomēr Blaumani kā literāri talantīgo asnu vērīgu meklētāju, pašaizliedzīgu, stingru, prasīgu un reizē saudzīgu to lolotāju un visas latviešu literatūras druvas kopēju nevar salīdzināt ne ar vienu.
Diāna Patrīcija Grosa, Rīgas Valsts vācu ģimn., 11. kl.
Talantīgu cilvēku mums apkārt netrūkst. Ir vērts viņus atcerēties un pieminēt, jo viņi ir un vienmēr būs ne tikai vareni mākslinieki, bet arī labi cilvēki un patiesi draugi.
Simona Mamatkulova, Valkas ģimn., 11. kl.
Braku saimes istabā redzēju R. Blaumaņa laikabiedrus. Jāni Poruku, kura dzejas rindiņas man bija pateicis vējš. Līdzās stāvēja vienmēr daiļi tērptā Aspazija, kuras dzejolī aprakstītā puķe izplauka pie pirtiņas. Nostāk no pārējiem pie loga stāvēja Jānis Jaunsudrabiņš, kuru vaigā skatīju pie Jāņkalniņa pļavas. Redzot Kārli Skalbi, biju pārliecināta, ka kaķītis no pasakas „Kaķīša dzirnavas” arī tepat kaut kur dziedāja savu murrā dziesmiņu.
Anna Bērziņa, I. Gaiša Kokneses vsk.
„Ceļš iet caur pasauli uz debesīm.” (R. Blaumanis)
Manuprāt, Rūdolfa Blaumaņa paša debesis bija viņa rakstītie darbi. Tas bija viņa garīgi augstākais punkts un ideāls, viņa vertikāle un ceļš debesīs.
Dārta Apsīte, Jelgavas Spīdolas ģimn., 11. kl.
Savu dzīvi centīšos dzīvot tā, lai manas debesis būtu man blakus, lai ikdiena paietu pilna prieku un laimes.
Līva Ciemiņa, Valmieras Pārgaujas ģimn., 10. kl.
Ceļš reiz beidzas katram citā vietā un laikā. Nepārstāj iet ceļu uz kalna virsotni cauri savai pasaulei un sasniedz savas debesis!
Inga Jonāne, Daugavpils Valsts ģimn., 12. kl.
Cilvēks ir cilvēks – ar savām vājībām, vēlmēm, vajadzībām. Un neatkarīgi no saprātīguma, dzīves pieredzes pakāpes viņš tik un tā veltīs mūžu tam, lai tiektos pretī debesīm.
Agnija Kārkliņa, Cesvaines vsk., 11. kl.
Katram savs lifts, katram savs tilts pāri dzīves līkločiem. Katram savs sākums un gals.(..) Debesīs valda savi likumi un savi gadalaiki. Ja tur ir auksti, es gribu būt tava sega, ja tur karstums spēj nogalināt – es atsakos būt ziema.
Karīna Melniece, Aknīstes vsk., 12. kl.
Debesis ir tālu, kamēr neesam pilnvērtīgi izdzīvojuši un izbaudījuši dienas šajā zemē. Dzīve ir smagu emociju pasaule, taču, palaižot vaļā pie zemes velkošās emocijas, mēs varam pavadīt laimīgu mūžu ar sajūtu, ka jau tagad esam debesīs.
Paula Popmane, Rīgas Kultūru vsk., 11. kl.
Katram ir savs ceļš, kurš iet caur pasauli uz debesīm. Apstāties un to izbaudīt ir katra paša ziņā, tas ir jāmāk. Varbūt ir vērts iemācīties?
Arta Sprice, E. Kauliņa Lielvārdes vsk., 10. kl.
Debesis ir zvaigznes, kas tumšās naktīs mums apgaismo ceļu un atļauj pāris stundas ieskatīties tālāk par debesu atļauto skatu, un ticība, kas savieno cilvēkus, valstis un kontinentus.
Zane Zalužinska, Varakļānu vsk., 10. kl.
Es vēlētos, lai mans ceļš uz debesīm būtu kā simbols tīrībai, baltumam un skaidrībai.
Anna Dževečka, Līvānu vsk., 11. kl.
Visi laimības ceļi veda turp, kur tie bija pazuduši – uz debesīm.
Ieva Garanča, Varakļānu vsk., 12. kl.
Cilvēka ceļš nebeidzas šajā dzīvē, tas vienmēr tiek turpināts.Uz kuru pusi? To mēs nevaram zināt, taču katrs vēlas nokļūt tuvāk debesīm.
Jefims Bistrovs, Viļānu vsk., 12. kl.
Blaumanis nežēlo, negaužas un neglorificē cilvēku, neceļ debesīs bez stingri betonēta pamata, neliek zelta rāmjus ciešanām, pārdzīvojumiem, pārmetumiem, netaisnībām. Blaumanis izved caur dzīvi – skarbu, asu, vājprātīgu. Patiesu dzīvi.
Māra Uzuliņa, Varakļānu vsk., 12. kl.
Trauslā dvēselīte ar sapņainām un mirdzošām acīm skatās uz savām debesīm. Tā atceras sāpes, asaras un rētas, saprot visu grūto ceļojumu, kaprīzo vēlmju, neaizsniedzamo mērķu un varbūt pat cilvēka dzīves piepildījumu – izbaudīt ceļu pretī savām debesīm!
Renāte Bružāne, E. Kauliņa Lielvārdes vsk., 10. kl.
Jāpārvar daudz šķēršļu un jānoiet garš ceļš, lai nokļūtu virsotnē. Kas ir šī virsotne? Dzīves misija, dzīves mērķis, dzīves jēga.
Lāsma Ungere, I. Gaiša Kokneses vsk., 11. kl.
Mākonis aiziet, bet mēs paliekam uz zemes. Mākoņi mirst un dzimst no jauna, bet tie nepazūd, tie vienmēr paliks tepat, kamēr vien Visums pastāvēs. Kas ir mūžīgs? Mūžīgs ir darbs. Tas nekad nebeidzas.
Samanta Saulīte, Rīgas Valsts ģimn., 10. kl.
Atliek dzīvot tā, lai mūsu ceļš vestu kalnup, lai tas, neskatoties uz grūto kāpienu, pašās beigās ļautu mums sasniegt to pilnību, pēc kuras visu dzīvi tiecamies, un atstāt lejā visu to smagumu, kas traucējis sasniegt debesis.
Sabīne Krūkle, Talsu Kristīgā vsk., 12. kl.
Mēs savā dzīvē izdarām to, kas ir pats būtiskākais, un pēc tam mūsu ceļš vijas pretī debesīm, pūkainām mākoņu kāpnēm, kas nolaižas uz zemes un nemitīgi griežas kā sniegpārsliņa, kas mācās par virves dejotāju.
Santa Konovalova, Rekavas vsk., 11. kl.
Lai mainītu pasauli, nevajag jau daudz. Pakāpies augstāk, pastiep rokas un satver zvaigžņu riekšavu. Nomet šo zvaigžņu sauju zemē, tās sabirs sīkos puteklīšos un apklās visu zemi – tā kļūs gaišāka.
Ieva Jaunslaviete, Valkas ģimn., 11. kl.
Tā viss šajā pasaulē cieši saistīts – no zemes, kā nu kurš to prazdams, lūkojamies debesīs, gaišumā, bet arī debesīm ir svarīgi, ko tās redz uz zemes.
Malvīne Madžule, Ērgļu vsk., 10. kl.
Atziņas pamatskolēnu domrakstos
Muzeja priekšmets stāsta
Mana saimnieka domas klejoja tālu ideju laukos, kur visi viņa radītie tēli dzīvoja – nosauktie un nenosauktie vārdos. Ar kādu degsmi viņš rakstīja. Dažbrīd ar smaidu sejā, bet citu reizi – tik nopietns un aizdomājies, ka viņa acīs varēja manīt spožas dzirksteles.
Klinta Nagle, Salnavas psk., 9. kl.
Es [galds] vēl tagad jūtu to siltumu un mīļumu, kuru R.Blaumanis izstaroja ar visu savu ķermeni, tas sasildīja arī manu koka sirdi. Tajos brīžos es vēlējos būt tikpat dzīvs un izstarot tādu pašu mīlestību un prieku kā rakstnieks.
Klinta Bičevska, Vestienas psk., 8. kl.
Kad R. Blaumanis sacerēja savu pirmo stāstu, man [galdam] tas ļoti patika un arī mazliet kutināja, kad spalvaskāts slīdēja pa zilajām lapām.(..) Rakstnieks pat raudāja, radot darbus. Tad vispirms samirka papīra lapas, izplūda tinte, un slapjumu sajutu arī es…
Jēkabs Purviņš, Ērgļu vsk., 7. kl.
Kaut man ir tikai koka klavieru sirds, tajā vienmēr skanēs Rūdolfa sacerētā melodija, ko viņš veltīja savai māmiņai. Mūzika nekad neizzudīs no „Brakiem”. Tā vienmēr ienesīs gaišumu un siltumu šajās mājās.
Adrija Apine, Praulienas psk., 7. kl.
Klavieres palīdzēja rakstniekam dzīvot. Tās saprata Blaumaņa sajūtas un pārdzīvojumus, sniedza viņam iedvesmu rakstīt. Arī šodien šis mūzikas instruments jūt mājas auru un spēku.
Paula Elmere, Ogres Valsts ģimn., 8. kl.
Rakstniekam katrā stāstā vai novelē tika iekļauta dziļa doma. Dažkārt, rakstot darbus, viņš saspieda mani [spalvaskātu] stiprāk, bet man nesāpēja. Tas vairāk atgādināja mīļu saules apskāvienu, kas spēja sasildīt pat melnas, biezas tintes pilnu sirsniņu.
Zaiga Vaišļa, Rēzeknes Valsts poļu ģimn., 8. kl.
Cilvēki ir nežēlīgi, skarbi un netaisnīgi. Tomēr dažreiz es [spalvaskāts] vēlētos izdzīvot pat visļaunākās emocijas, jo tas liktu justies dzīvai. Blaumanis mani iepazīstinājis ne tikai ar meliem, nodevību, netaisnību, bet arī ar patiesu mīlestību un laimi.
Everita Marija Zeimule, Viļānu vsk., 9. kl.
Katru dienu es [vāze] stāvu un skatos ārā pa logu. Es gremdējos atmiņās par R. Blaumani. Plaisa manos sānos ir joprojām. Tā ir neredzama, bet cilvēki, ejot garām, nemaz neievēro manu salauzto sirdi.
Diāna Lapsiņa, Kusas psk., 8. kl.
Ak, savā [skaltura] mūžā esmu dzirdējis tik daudz sarunu! Tie bija gan joki, gan strīdi, meitu runas par mīlestību un preciniekiem un, protams, ne viena vien bēdu ziņa. No šiem raibajiem stāstiem Blaumanis nereti smēlās idejas un iedvesmu saviem darbiem.
Annija Ņizina, Dzērbenes vsk., 9. kl.
Šobrīd es [pletīzeris] uz jums skatos no „Braku” muzeja mūrīša. Diemžēl sen jau neesmu jutis to siltumu, kad manī iebēra kvēlojošās ogles. Tāds karsts un smags tad maigi ieniru raupjajā linu drēbē. Tagad siltums nāk no saimes istabas lielās krāsns.
Elfa Bukša, Madlienas vsk., 8. kl.
Es [baltrozīšu krūms] aizveru savas balto ziedlapiņu acis un sapņoju par tiem laikiem, kad cilvēki bija pieticīgāki, jautrāki, laipnāki. Viņiem nemaz nevajadzēja tik daudz, lai būtu laimīgi! Arī es tad biju jauns un smaržoju daudz jaukāk.
Alīna Vasiļjeva, Rīgas 33. vsk., 7. kl.
Es esmu roze, kura aug Braku pagalmā. Šeit ir kā citā pasaulē – te ir miers, te maigi žūžo vēji, te liepas dod savu svētību. Es gribētu atkal satikt savu dvēseles draugu…
Inga Nečiporenko, Kusas psk., 9. kl.
Es [skulptūra „Rozes mātei”] sagaidu ikvienu, kas nāk ciemos pie rakstnieka. Bieži pie manis tiek nolikti ziedi. Kāds piespiežas pie mana sāna, un man paliek tik silti, kaut gan salti nav nekad, jo mani taču sargā biezais kažoks.
Kalvis Kaļva, Ērgļu vsk., 7. kl.
Ja es būtu…
Ja es būtu Skaru Juris no noveles „Nāves ēnā”… Mana būtība jau simtām reižu šeit izvēlējusies savu likteni, taču šoreiz būs citādi – šoreiz es nelēkšu. (..) Tas, ko es apjautu, stāvot malā, drošībā, varētu likties, ka jāizjūt bailes. Emocijas bija pagaisušas, mana personība nozudusi. Es klausījos vīru runās tā, it kā tur nemaz nebūtu. It kā teātri skatītos…
Kristers Zariņš, Rencēnu psk., 9. kl.
Ja es būtu Raudupiete… Es kļuvu alkatīga, dzīves rūdīta sieviete, kurai nepatika nekas, kas ir saistīts ar vīru. Raudups man atmiņā palika ar to visu ļauno, ko viņš man nodarīja. Varbūt kāds mani attaisnos, varbūt arī ne. Visgrūtāk ir piedot, bet visvieglāk ir dusmoties un nepiedot.
Sintija Bāliņa, Kocēnu psk., 9. kl.
Ja es būtu Tālavas taurētājs… Es satveru tauri un pūšu, cik spēka. Koku galotnes trīc, zeme dreb, debesis trīsuļo. Es zinu – Miervaldis mani sadzirdēs. Pūšu un pūšu, un pūšu. Pēkšņi egle sāk brīkšķēt. Cirvja zobi lien dzīvā miesā. Man jāpūš taurē. Vēl pēdējo reizi…
Dārta Ungure, Bebru psk., 7. kl.
Iejūtoties velniņu tēlā, es sapratu, ka katram pietrūkst māju, ja ilgāku laiku ir prom no tām, un ka dzīvē galvenais nav blēņas. Tās darot, nevar apgūt neko labu. Un tomēr man patika padzīvot kā velniņam!
Ieva Skrabutena, Pļaviņu novada ģimn., 8. kl.
Mēs [velniņi] palīdzējām veciem ļaudīm šķērsot ielu, rādījām bērniem labu piemēru, grābām lapas, novācām saimniekam dārzeņus, lasījām kastaņus un ozolzīles. Mēs bijām iemācījušies izklaidēties, nenodarot nevienam pāri ne fiziski, ne morāli.
Rainelda Žinka, Bērzgala psk., 7. kl.
Mēs katrs sevī glabājam mazu velniņu. Ne viss, kas iznācis no elles, ir slikts.
Elīza Katlapa, Dzērbenes vsk., 7. kl.
Es vēlos būt labais velniņš. Sapņot un izsapņot savus nepiepildītos sapņus, just un mīlēt. Dzīvot nozīmē sapņot, sapņot nozīmē dzīvot. Sapnis, kas pārtop īstenībā, man liek justies mīlētai un vajadzīgai.
Aija Čoiča, Salnavas psk., 9. kl.
Es [velniņš] paskatos uz augšu – tur neiedomājami skaista, kvēloša bumba, kas izstaro satriecošāko gaismu, kādu esmu redzējis. No Velna mātes stāstītā atcerējos, ka to saucot par sauli un ka tā esot pretīgs veidojums, bet es uz to varētu lūkoties stundām un apbrīnot to...
Kaspars Eiduks, Varakļānu vsk., 8. kl.
Kā būtu, ja es kļūtu mazais velniņš? Es beidzot būtu brīvībā, nost no elles briesmīgajiem likumiem! Es noteikti atgrieztos „Brakos”, jo tikai te var justies kā savās mājās.Es skrietu, lēkātu, izklaigātos, blēņotos un mestu kūleņus.
Marija Ukrainceva, Rīgas 33. vsk., 7. kl.
Man tā gribas atkal izdarīt kādam vēl ko labu. Iespējams, to arī Rūdolfs Blaumanis ir vēlējies pateikt, kad rakstījis pasaku „Velniņi”– dzīvē galvenais ir palīdzēt citiem cilvēkiem.
Gundars Jānis Āboliņš, Ērgļu vsk., 8. kl.
Izlasot dzejoli „Mazās Martas dziesma”, man ir vēlēšanās būt mīļai pret mammu, palīdzēt omei, draugiem... Ja man būtu burvju vara... Izdarītu tā, lai bērns mūsos saglabātos pēc iespējas ilgāk. Ticiet man, pasaule būtu daudz labāka!
Marta Vaska, Ērgļu vsk., 8. kl.
Ja es būtu Ediņa, tad es mēģinātu nepakļauties neapdomīgām idejām. Meitenei vajadzēja paredzēt to, ka bites dzēlienam var būt dažādas sekas. Jānim iepatikties varēja ar nedaudz vienkāršākām un drošākām metodēm. Mūzika būs īstais paņēmiens, kā savaldzināt Jāni...
Laura Vanaga, Bebru psk., 7. kl.
Vislielākais dārgums ir vecāku mīlestība un savas ģimenes atbalsts. Mīliet viens otru, mīliet vecākus! Bez ģimenes es būtu vien sīks zvaigžņu puteklītis, sīka smilga, puķes zieds, atrauts zariņš no bērza.
Katrīna Blūma, Gulbīša vsk., 7. kl.
Ja es būtu dzeja, ko rakstījis R. Blaumanis,/ Tad lidotu uz viņa elpas./ Ja es būtu kaut pušu plēsts vārds,/ Zinu, viņš iznestu mani no laika un telpas.
Kristiāna Šuksta, Rīgas Valsts 1. ģimn.
Es [Kārlēns] lūkojos uz apvārsni. Acis miglojas, debesis un jūra ir saplūdušas, un ir grūti saskatīt cerību svītru, kur varētu ieraudzīt glābējus. Kaut ātrāk tur parādītos maza laiviņa kā cerību lāse!
Dāvids Siliņš, Praulienas psk., 7. kl.
Ja es būtu Kārlēns, Dievs man būtu devis ļoti lielu garīgo spēku, kas ļautu pārvarēt grūtības un ciešanas uz ledus. Es saprastu savas dzīves patieso jēgu, to – kas es esmu un kas atvērs manu sirdis uz pārējo pasauli.
Liene Bokmane, Ozolaines psk., 9. kl.
Es [Kārlēns] apzinos, ka es miršu, bet es atskārstu arī to, ka tikai tagad saprotu vārdu „dzīve”. Neviens jau nekad neapjautīs, kā ir, kad ir auksti, nav gandrīz ko ēst un nav zināms, vai vispār varēs izdzīvot. To nevar saprast, ja to pats neizdzīvo.
Laila Saulīte, Ērgļu vsk., 9. kl.
Ja es būtu Grīntāls, censtos ar jokiem, vārdiem un faktiem uzlabot visas grupas garastāvokli, jo tas palielinātu izglābšanās izredzes, taču mana izturēšanās un runa nebūtu vis tik droša.
Ralfs Sedlenieks, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.
Ja es būtu Birkenbaums, es nebūtu ļāvis Kārlēnam pieķerties. Domāt, ka pasargāšu. Cerēt, ka neatstāšu. Lai vēlāk nebūtu jācieš ne viņam, ne man. Varbūt nebūtu izmisuma un vilšanās viņa un vainas manās acīs. Drauga dēļ, dzīvības dēļ.
Laura Gūtmane, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.
Mēs [zvejnieku glābēji] sapratām, ka pilnīgi visi laivā nesalīdīs. Mana sirds sažņaudzās, to apzinoties. Mēs redzējām, ka zvejnieki vilka lozes, un sapratām, ka šīs lozes izšķirs dzīvību un nāvi. Pār manu vaigu neviļus noritēja asara. Es saņēmos un neļāvu ritēt arī otrai.
Viktorija Zakarkeviča, Gaigalavas psk., 8. kl.
Ja es būtu viena no Zirgiem [„Nāves ēnā”], nezinu, vai spētu izturēt. Zirgi varēja vai nevarēja domāt par sevi, tāpat paši par sevi parūpēties viņi nevarēja – tas bija saimnieku darbs. Nevienu brīdi kādam neienāca prātā, ka arī Zirgiem mājās ir ķēve, pie kuras viņi grib atgriezties.
Sabīne Grēta Jume, privātā psk. „Gaismas tilts 97”, 9. kl.
Mēs paši veidojam savu uztveri apkārt notiekošajam. Man, Jānim, bija dota visdaiļākā būtne, bet dzīve pret mani nebija godīga. Stāsts „Nezāle” deva iespēju saprast, cik mēs patiesībā esam laimīgi…
Raimonds Ķirķis, privātā psk. „Gaismas tilts 97”, 8. kl.
Jānis bija miris – viņu pagrūda, viņš kaut kur uzdūrās un zaudēja svarīgāko, kas viņam bija – dzīvību. Puisim bija lemts mirt, taču manī vēl arvien mājoja sajūta, ka es varēju kaut ko mainīt. Ja es būtu Līze... es izglābtu Jāni.
Inese Delvera, Rīgas Valsts 2. ģimn., 8. kl.
Es esmu Rūdolfs Blaumanis. Es vēroju cilvēkus un pierakstu viņu stāstus, lai viņu kļūdas vairs nekad neatkārtotos…
Paula Roznere, Iecavas vsk., 8. kl.
Ja es būtu Raudupiete? Ja man vajadzētu izdzīvot viņas mūžu, iejusties viņas ādā, maldīties neprātīgās kaislībās, ilgās pēc īstenas laimes? Ja man vajadzētu maksāt ar sava dēla nāvi par iluzoras laimes druskām... Nudien es tādu mūžu sev neizvēlētos...
Eleonora Nesterova, Rēzeknes Katoļu vsk., 8. kl.
„Māmiņ, mīļo māmiķīti, /Nāc un paskaties tu ar…” (R. Blaumanis)
Es tevi aizvedīšu pa rasas pērļu pilno zāli, un tu ieraudzīsi neparastos tinumus un saules zaķēnus. Mēs abas asarojam, jo cilvēki neraud tikai aiz bēdām vai sāpēm. Cilvēki lej asaras arī aiz skaistuma.
Monta Āboliņa, Bebru psk., 8. kl.
Tu vienmēr esi man klāt, dod man padomu, dažreiz stingru, dažreiz pat ļoti stingru, bet tas labi, ka nelutini, tas labi, ka nedod it visu, ko mana ņiprā sirds vēlas. Tu esi kā Indrānu māte, kura zina, kas ir labi, kas slikti, kura spēj saskatīt iekšējo skaistumu labāk par ārējo.
Kristiāna Indriķe, Ogres Valsts ģimn., 8. kl.
Karlīne Blaumane ir brīnišķīgs piemērs, kādai jābūt īstai mātei. No pašas bērnības māte stāvēja Jums blakus uz dzīves ceļa. Jūs izpildījāt galveno uzdevumu – nenogājāt no šī ceļa. Jūsu māte var lepoties ar savu dēlu.
Svetlana un Natālija Muriginas, Daugavpils 11. psk., 9. kl.
Mans dzīves varonis bija, ir un būs tētis. Viņš bija trīs vienā – mamma, tētis un vecmamma. Jā, dzīve nav salda, tā ir neganta, bet galvenais – nezaudēt cerību.
Aļona Aleksejeva, Mežāres psk., 6. kl.
Māte ir mīlestības puķe, mans ceriņu zieds, kurā alkstu atrast neparasto lapiņu skaitu. Viņa ir spoža dārglietu lādīte ar savu nesatricināmību un stiprumu, katru dienu redzēta, dažkārt arī piemirsta.
Guna Šulmane, Praulienas psk., 9. kl.
Māmiņas ir paši tuvākie cilvēki, kuriem lūgt padomu un kuru klēpī ieritināties saltos ziemas vakaros.
Alfa Toka, Vecpiebalgas vsk., 7. kl.
