Konkursi 10. konkurss

Ko es meklēju un atrodu Brakos

 

„Brakos” meklēju mieru, saskari ar dabu, klusumu, kurā varu iztēloties tā laika dzīvi. Te atrodu pārliecību par savu senču stiprajām saknēm, kas ļauj ar cerībām raudzīties nākotnē.

Dace Kārkliņa, Ērgļu vsk., 8. kl.

„Brakos” var just iedvesmas auru un saprast, kā Blaumanim radās tik brīnišķīgas idejas stāstiem.

Miks Jānis Olte, Skujenes psk., 9. kl.

„Brakos” var pastaigāties, ieelpot svaigu gaisu, aizmirst visas rūpes un uz mirkli atslābināties. Katra vieta te ir īpaša, vienā ir skaista daba, citā – laba atmosfēra, vēl kādā – neparasts sens priekšmets.

Lilita Saulīte, Ērgļu vsk., 8. kl.

Mājas R. Blaumanim sniedza patvērumu, mieru un radīja iedvesmu jauniem gara darbiem. Lauku miers rakstniekam bija kā brīnumzāles.

Vendija Strode, Degumnieku psk., 8. kl.

 

„Pasaulē jau nu tā gan ir: ikkatram jāskatās uz priekšu.” (R. Blaumanis)

 

R. Blaumaņa darbu varoņi ir kā taureņi: dzeltenais – cerība Kārlēnam, raibais – Urmu tēvs un viņa mācība, zilais – mazās Martas smiekli, baltais – Tālavas taurētājs un viņa ticība nākotnei.

Lāsma Berkule, Alūksnes Valsts ģimn., 8. kl.

Kāda ir šodiena, tāda būs rītdiena. Vissvarīgākais dzīvē notiek šobrīd. Es neko nezinu par nākotni, bet zinu, ka dzīvoju tieši šajā brīdī.

Edgars Jonaitis, Cēsu 1. psk., 8. kl.

Es vēl esmu pumpurs, bet, tiecoties uz priekšu, varu kļūt par viskrāšņāko ziedu, jo „pasaulē jau nu tā gan ir: ikkatram jāskatās uz priekšu”.

Līga Pentjuša, Rēzeknes 5. vsk., 8. kl.

Pieredzi nevar nopirkt, to nevar arī zaudēt. Ja to nenodosi tālāk, tavai pieredzei un līdz ar to arī dzīvei nebūs bijusi jēga.

Egija Smeile, privātā psk. „Gaismas tilts 97”, 7. kl.

 

Kopā ar R. Blaumaņa noveles „Nāves ēnā” varoņiem uz ledus gabala

 

Aizbraukušie nekad neaizmirsīs palikušo zvejnieku sejas uz ledus gabala. Birkenbauma prātā allaž paliks Kārlēna skatiens, kad cilvēks, uz kuru viņš bija paļāvies, iekāpa laivā. Šīs skumjas vajās gan mirušos, gan dzīvos. Un nekas jau vēl šajā spēlē nebija beidzies...

Sendija Ieva Kurzemniece, Valmieras Pārgaujas ģimn., 8. kl.

Es esmu CERĪBA. Mans nolūks ir labs, es cilvēkiem nesu gaismas staru, dodu ceļamaizi ar spēka un drosmes garšu, esmu klāt tad, kad šķiet, ka vairs nav itin nekā... Viņi izglābās – visi trīs – vienu dienu vēlāk.

Monta Konopacka, Liezēres psk., 8. kl.

Es kā koka kārts arī esmu izmircis un nosalis, bet es stalti pildu savu pienākumu un turu kreklu, kurš palīdzēs ieraudzīt uz mazā ledus gabala trīs palikušos, un es sapratīšu, ja viņi iekāps laivā un mani atstās, būšu saprotošs, jo viņiem nebūs lemts saprast manu lomu viņu liktenī.

Vadims Makarenko, Rīgas Valsts ģimn., 9. kl.

Savā iztēlē es patiešām atrados uz ledus gabala kopā ar pārējiem zvejniekiem, piedzīvoju izdomātus notikumus, izjutu nāves bailes, redzēju daudz izmisuma pilnu acu, un vīrs, kas vienmēr sēdēja vientuļš, bija pats mīļais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis.

Ieva Bērziņa, Valmieras Pārgaujas ģimn., 9. kl.

Jūra bija mana mīlestība un bezgalīgs plašums. Agrāk es atdotu visu, lai jūras viļņi mani ieskautu, bet tagad, lai atrastos savā sētā, zem kājām justu zemi, cietu zemi, kas nevar tik pēkšņi sadalīties un aiznest mani nekurienē.

Una Zvirbule, Iļģuciema vsk., 9. kl.

Es un Kārlēns nebijām redzējuši pasauli, un tas sāpēja. No šīm sāpēm bija izveidots milzīgs zobens, kurš šķēla mūsu sirdis atkal un atkal. Tas likās neiespējami un absurdi. Kā varēja aprauties plaukstoša dzīvība? Kā var mirt bērns, kurš pat nav dzimis?

Aļona Aleksejeva, Mežāres psk., 9. kl.

Debesis sev paņem labākos. Kārlēnu – pavisam jaunu puišeli, Grīntālu – vislabāko no vīriem, Veco Daldu. Bet es biju tikai vienkārša ragavu sliece.

Sintija Augustova, Rēzeknes 5. vsk., 9. kl.

Visvairāk spīdzināja doma, ka bez manis tuviniekiem klāsies slikti un viņi nespēs pārdzīvot zaudējumu. Bezcerība – no tās nevar izslīdēt vai izlikties, bet izdzīvo tikai stiprākie.

Keitija Bārbale, Pāles psk., 7. kl.

Izmisumā un briesmās cilvēkam iedarbojas jau iedzimtie izdzīvošanas instinkti. Katrs grib izglābties, vēlreiz ieraudzīt tuviniekus, spožo saules gaismu, izjust ilgi gaidīto siltumu, ikviens alkst laimes un drošības.

Līva Beķere, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.

Es atdotu visu, lai šeit būtu mani vecāki un piedāvātu siltu šokolādi, labāk būtu, ja es būtu pie viņiem. Tagad saprotu, kāds esmu bijis egoists. Gribas tūlīt pat piezvanīt un atvainoties vecākiem par pāri nodarījumu.

Samanta Berga, Valmieras Pārgaujas ģimn., 8. kl.

Nekad nebūs aizmirstamas bailes, izmisums un ne ar ko nesalīdzināmā vēlēšanās palikt dzīvai, jo gluži tāpat kā Kārlēns, Grīntāls, Birkenbaums… bijām nonākuši nāves ēnā.

Elīna Bērziņa, Aknīstes vsk., 7. kl.

Mums ir jāsaskata un jārada sev apkārt tas, kas mums palīdz dzīvot un izdzīvot. Nevajag baidīties no vilšanās, jo katra cilvēka parādīšanās mūsu dzīvē kaut ko iemāca, palīdz un iedvesmo.

Džūlija Bondare, Rīgas Valsts 2. ģimn., 7. kl.

Cilvēki lielākajās traģēdijās apvienojas un izveido nesalaužamu skumju mūri. Iespējams, tas ir mūsu dabā – meklēt patvērumu dziļākajās bēdās, tādējādi spējot tās pārciest.

Elza Cirvele, privātā psk. „Patnis”, 7. kl.

Es negribētu piedzīvot to, ka redzu, kā cilvēki aizpeld jūrā un iet bojā. Nevēlētos aizpeldēt un atrasties uz ledus gabala.

Melisa Grišāne, Ogresgala psk., 8. kl.

Iedomājos, ka šis ledus gabals ir Latvija, bet tur esošie zvejnieki – Latvijas cilvēki, kam jādomā, kā izvest valsti cauri tādām jūras brāzmām kā ekonomiskā krīze, starptautiski skandāli un kara briesmas.

Ieva Isoda, Ilūkstes 1. vsk., 8. kl.

Kā tas ir, ka nav izvēles, ka nevari vienkārši aizpeldēt uz krastu, jo ūdens ir kā ledus, ka jādodas nāvē, nemaz nezinot, kas notiks tālāk, kad esi uz lūstoša un irstoša ledus gabala un visapkārt ir tikai nakts un nāve.

Liene Levenšteine, Ķekavas vsk., 9. kl.

Man novele lika domāt par cerībām, kas ir kā krāsains tauriņš, kas lidinās virs galvas un dod cilvēkiem vēlēšanos dzīvot. Dažiem cerību tauriņš nosala, gaidot izglābšanos, citiem tas aizlidoja līdzi ar tiem, kuri iesēdās laivā un aizbrauca.

Janīna Pauniņa, Praulienas psk., 7. kl.

Varbūt nevajag sevi „dedzināt” jaunībā, kā to darīja Birkenbaums, vairāk novērtēt savu dzīvību, mazāk riskēt! Visvairāk vajadzētu mācīties no Grīntāla – pārvarēt biklumu, kļūt pārliecinātākam par sevi, vairāk uzdrīkstēties.

Edijs Putniņš, J. Zālīša Sausnējas psk., 9. kl.

Katrs glāba sevi – mēģināja savaldīt domas, kas kā bultas šaudījās un asi dūrās galvā, mēģināja noglabāt mīlestību sirdī, lai, atgriežoties mājās, tā nebūtu iesalusi ledū, apvaldīt vārdus, lai tie nepārvērstos par aso salu, kas jau kā nazis grieza rētas vaigos, kājās un jau gandrīz nejūtīgajās rokās.

Kristīne Ralle, Dundagas vsk., 9. kl.

Šis negadījums māca, ka dzīve ir tikai viena, tās pavediens tik trausls, tik negaidīti var pārtrūkt, tādēļ ik atvēlētais brīdis ir jāizbauda.

Dāvids Rubens, Rudzātu vsk., 7. kl.

Ikviens domā, ka nelaimes notiek citur, bet tikai ne mums apkārt. Mēs negaidām triecienu, bet, kad tas mūs skar, esam neaizsargāti. Vienmēr ir jābūt gatavam uz visu!

Madara Salnīte, Ērgļu vsk., 8. kl.

Brīdī, kad ceļotāji pamanīja tuvojamies laivu, tā bija kā saulesstars vistumšākajā pasaules nostūrī. Viņi atvieglojumā nopūtās, un to sirdis atkal atvēra durvis tam, ko bija jau padzinuši no sava ķermeņa – cerībai.

Rūta Trušinska, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.

Ledus gabalu R. Blaumanis salīdzina ar dzīvi, lai cik grūti, ir jācīnās. Uzvar tie, kas neseko noteikumiem un cīnās par sevi, nedomājot par citiem.

Alise Vijuma, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.

Nevar zināt, kādi kļūst cilvēki šādās situācijās kā „Nāves ēnā” – varbūt pārvēršas par īstiem mežoņiem un cietsiržiem vai tieši otrādi – par sirsnīgiem un nesavtīgiem ļaudīm. Dzīvē egoismam un nesavtīgumam ir jābūt savstarpējā līdzsvarā.

Annija Aleksandra Vītola, privātā psk., „Gaismas tilts 97”, 7. kl.

Es lūkojos uz mazo krasta svītriņu un uz tālo, nezināmo, pelēki biedējošo aiz muguras, kur viļņi meta kūleņus. Jūras skaņas sāka mani biedēt, un vēderā skraidīja nemierīgas uztraukuma tirpas…

Everita Vītola, Madonas pilsētas 1. vsk., 7. kl.

Ejot pa dzīves taku, mēs nekad nevaram paredzēt, kas mūs sagaida rītdien. Tas ir mūžīgais dzīves un nāves noslēpums, kuru nevienam nav izdevies atminēt.

Leontīna Zablinska, Kokneses internātpsk., 7. kl.

Cerība – tā virmo aukstajā, sniegotajā gaisā. Cerība – tā redzama ikviena prātā un dvēselē. Cerība, ka nāks glābiņš, ka varēs atgriezties mājās, atkal satikt un redzēt savus mīļos. Cerība...

Patrīcija Zālīte, A. Upīša Skrīveru vsk., 7. kl.

 

Kas saistās ar R. Blaumani manā novadā (pagastā, pilsētā)

Dzīvē ne vienmēr visu var dabūt tūlīt un uzreiz. Reizēm par to jācīnās, reizēm jāgaida, un, lai kādas pūles liktas, kaļot laimīti, veseris var šķībi krist un pat vissmalkākie kaltiņi un labākais kalējs nevarēs vairs neko derīgu izkalt.

Melisa Kaškura, Cēsu Valsts ģimn., 10. kl.

R. Blaumani ar Cēsīm saistīja brāļa darbavieta Cēsu draudzes skolā, mīlestība pret Gaujas seno ieleju mežiem un, protams, Cēsu dāmas ar „liesmojošām sirdīm un lūpām”.

Arta Alksnīte, DA Cēsu Valsts ģimn., 11. kl.

R. Blaumanis ir spilgta un neizdzēšama personība mūsu valsts kultūrā, rakstnieka laika tikumi un netikumi nav zaudējuši aktualitāti. Mūsdienu sabiedrībā ir gan trīnes, gan pindacīšas, gan Indrānu tēvi, gan mūžam purvā grimstošie edgari un savām vājībām pakļautie krustiņi.

Viktorija Minajeva, Pļaviņu novada ģimn., 12. kl.

Ticu, ka Druviena vienmēr būs tā vieta, kur ap Līgo svētku laiku tiks pušķota „Silmaču” sēta un iedegts lielais ugunskurs, un Jāņu zāles no „Silmaču” pļavām tiks liktas vāzēs un pasniegtas aktieriem, bet Līgo dienā sabrauks ļaudis no malu malām, lai kā senāk izbaudītu izcilo R. Blaumaņa izrādi „Skroderdienas Silmačos”.

Vivita Ošiņa, Gulbenes novada valsts ģimn., 12. kl.

Arī manā Gulbenes novadā var atrast gan lepno Raudupieti, gan bagāto Akmentiņu, gan Trīni, gan arī citus tēlus, tikai jāprot sevi ieraudzīt, jāprot atrast līdzības un saprast, kā dzīvot, lai neatkārtotu tēlu dzīves un notikumus tajās. Varbūt nekas nav izdomājums, bet viss ir dzīve, bet varbūt mēs paši esam Blaumaņi, kuri raksta savas lugas, noveles un dzeju.

Karīna Silauniece, Gulbenes novada valsts ģimn., 12. kl.

Nav jādomā par nākotni, ir jādzīvo tagadnē. Saka – nākotne ir kā aizvērta grāmata, bet diemžēl aizvērto grāmatu nevar izlasīt. Tāda ir dzīve.

Jūlians Trofimovs, Rīgas 60. vsk., 10. kl.

 

R. Blaumaņa literāro darbu varoņi – mani domubiedri

 

Es mājoju savā pasaulē, savā stāstu pilnajā zemē, kurā pašas un izdomātu tēlu dzīve savijas kopā. Domubiedrus, ar kuriem dalīt savus mūža notikumus, esmu atradusi, ciemojoties R. Blaumaņa darbu krāšņajā pasaulē.

Marija Dudareva, Rēzeknes 5. vsk., 12. kl.

Viss labais ir rakstīts caur sāpēm, jo tikai tad cilvēks patiesi atklāj savas emocijas un pārdzīvojumus un saprot, kas ir labs un no kā vajadzētu izvairīties.

Liene Ģērmane, Ogres Valsts ģimn., 12. kl.

Brīnišķīgi ir tas, ka grūtos brīžos var lūgt padomu mīļiem cilvēkiem un arī maniem domubiedriem grāmatās, īpaši man tuvajiem R. Blaumaņa literāro darbu varoņiem.

Diāna Kurloviča, Jēkabpils Agrobiznesa koledža, 2. kurss

R. Blaumaņa darbi pasauli varētu padarīt labāku, jo negatīvie tēli saņem kādu sodu par saviem sliktajiem darbiem dzīvē.

Uļjana Macko, Rīgas vakara ģimn., 11. kl.

 

„Es meklēju ideālu starp dzīviem cilvēkiem.” (R. Blaumanis)

 

Vajadzētu mācīties ne tikai no savām kļūdām, bet arī no citu, lai nākamajos gadsimtos 19. gadsimta beigu problēmas vairs nebūtu aktuālas, bet Blaumani joprojām lasītu, no viņa mācītos un palīdzētu viņa darbiem doties cilvēkam līdzi laikā.

Lauma Ance Umule, Limbažu novada ģimn., 11. kl.

Ja mēs katrs savus pienākumus veiksim tā, ka to var novērtēt ar „labi”, mēs pietuvosimies tam nesasniedzamajam ideāla apvārsnim. Es droši zinu, ka man ir savi ideāli, mani ideāli – mana ģimene!

Marta Vaska, Ērgļu vsk., 11. kl.

Kristīne, Indrānu māte un Tālavas taurētājs ir mani ideāli R. Blaumaņa darbos, no kuriem es daudz ko paņemšu sev – savā tālākajā dzīvē.

Alise Birkenfelde, Madlienas vsk., 12. kl.

Varbūt dzīve ir tā iespēja – meklēt ideālu starp dzīviem cilvēkiem, kamēr pats esi un jūties dzīvs. Meklēt un atrast. Un, ja jau ideāls slēpjas katrā pašā, tad es turpināšu meklēt sevi...

Liene Bokmane, Bauskas Valsts ģimn., 12. kl.

Patiesība – dzīve ar visām pretrunām un meklējumu ceļu starp dzīviem cilvēkiem – pretiniekiem, draugiem, mīļajiem un pavisam tāliem svešiniekiem, laimi un nelaimēm, veiksmi un neveiksmēm. Tas viss saliek mūsu dzīvi kā puzli pa gabaliņiem. Šis kopums veido ideālu.

Evija Dāve, DA Cēsu Valsts ģimn., 11. kl.

Tas ideāls, pēc kā R. Blaumanis visu mūžu tiecies, ir bijis tas, ko starp dzīviem cilvēkiem atrast nevar – kaut kas, kas ir jau pārdabiski ideāls.

Adele Grunte, DA Cēsu Valsts ģimn., 12. kl.

Mūsu dzīve ir viena vienīga meklēšana, salīdzināšana, pilnveidošana.

Elīna Jaunzeme, Liepājas Valsts ģimn., 10. kl.

Daļa no ideāla jau ir katrā cilvēkā, atliek tikai to saprast. Atmest lieko un samāksloto un kļūt dabiskiem, patiesiem – ideāliem.

Anda Jēgere, Limbažu novada ģimn., 12. kl.

Katram R. Blaumaņa darbu varonim ir sava vieta, viņi nav radīti dzīvei citā pasaulē, jo katrs no viņiem ir ideāls tikai savā lomā. Vai tā nav ar katru no mums?

Marika Krauze, Druvas vsk., 12. kl.

Ideāla cilvēka noslēpums – saskatīt ne tikai paša trūkumus, bet pieņemt cita.

Amalda Margita Kručena, Rēzeknes tehn., 2. kurss

Dzīvei nevajag ļaut, lai tā paiet, vien meklējot ideālu, vajag dzīvot, tiecoties uz ideālu.

Daira Ločmele, Rēzeknes Valsts ģimn., 11. kl.

Ideāls jācenšas rast sevī, nevis pēdējā skrējējā, pirms satumst miglas vāli tilta galā.

Laura Malinovska, Viļānu vsk., 12. kl.

Savai pilnveidošanai ir vajadzīgs paraugs, protams, pasaulē neatrodas neviens ideāls cilvēks, bet, skatoties uz savu elku, šīs neatvairāmās īpašības vēlamies piemērot sev.

Elizabete Miltiņa, Rīgas Valsts 2. ģimn.

Latviešu dižgara R. Blaumaņa atziņas par mīlestību, dzīvi, pārdzīvojumiem ir nepieciešamas katram no mums, lai dzīvei piešķirtu pavisam citu garšu un tiekšanās pēc ideāla būtu vienkāršāka.                                                                         

Elgars Murāns, Aknīstes vsk., 10. kl.

Ja arī neatradīsi ideālus draugus, tad, meklējot tādus, ticot to esamībai, noteikti atradīsi tos, kuri ir maksimāli tuvu ideālam, kā R. Blaumanis atrada A. Būmani, K. Skalbi, A. Austriņu un citus.                                                                          

Elva Poriete, Jēkabpils Valsts ģimn., 12. kl.

Ideāls cilvēks ir tas, kurš mainās un maina.

Juta Polijana, Daugavpils Krievu vidusskola-licejs, 11. kl.

Patiesu ideālu mēs varam ieraudzīt tikai tad, ja piešķiram kādai lietai, cilvēkam daļu no sevis – atmiņu, cerību, sapni vai alkas.

Renārs Ronis, Liepājas Valsts ģimn., 12. kl.

Viengabalainība – tas ir mans sapņaini, alkstoši vēlamais ideāls.

Valērija Sadovina, Misas vsk., 12. kl.

Ne jau grāmatas lappusēs ir jāmeklē ideāls, bet dzīvē, savā dzīvē…

Esmeralda Soboļeva, Rīgas Valsts 2. ģimn., 11. kl.

Ja es būtu ideāls cilvēks, tad manai dzīvei nebūtu jēgas, mana personība zustu mirklī, kad tiktu pasludināta par tādu, jo es dzīvoju, lai pilnveidotu sevi, savu raksturu un uzvedību.

Dagnija Sondore, Rēzeknes tehn., 3. kurss

Ideālu nevar tik vienkārši sagūstīt un ielikt kādā cilvēciskā būtnē vienkopus, to veido katra izpratne par labo, kas visiem nevar būt vienāda.

Ilmārs Suveizda, Ērgļu vsk., 12. kl.

Ideālu nav, ir tikai izrobotas dvēseles, kuras gaida savu ielāpu licēju un lillā diegu maigos pavedienus. Ielāpi ir aklums, kas palīdz mums (ne)redzēt trūkumus. Un dažreiz ir tik skaisti būt aklam.

Signe Viška, Varakļānu vsk., 11. kl.