Braku muzejs

Nākamais drāmas un noveles žanra iedibinātājs latviešu literatūrā dzimis 1. janvārī Ērgļu muižā kalpotāju – istabenes Karlīnes un pavāra Matīsa Blaumaņa ģimenē. 1868. gadā Blaumaņi ar piecgadīgo dēlēnu Kārli Leonīdu Rūdolfu atstāj Ērgļu muižu un atnāk par rentniekiem uz “Braku” mājām ar 200 pūrvietām zemes un 400 rubļu gada rentes maksu. Braku kalnā ēkas radušās ap 1810. gadu, un gadu gaitā te ir dzīvojušas vairākas zemnieku ģimenes. Kad te ienāca Blaumaņi, mājas izskatījušās nolaistas – nebija ne augļu dārza, ne koku, ne košumkrūmu. Vēlāk Blaumanis šo vietu iemīļojis un pēc paša ieskatiem sācis veidot to skaistu un pievilcīgu. “Mani vecāki apdzīvo Ērgļu “Brakus”.

Mājas sensenas, apjumtas ar salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāv uz plika kalna, pakļautas visiem vējiem. Esmu sastādījis kokus un krūmus. Nākamais rentnieks, ja reiz pēc manis te kāds dzīvos, varbūt cirtīs tos, mani lādēdams.” Rakstnieka stādītie koki – liepu aleja, ābeļdārzs un dzīvžogs ap to, vecie vītoli pie Pirtsdīķa un par “Braku” simbolu kļuvušais baltrozīšu krūms sētsvidū - stāsta par viņa dabas mīlestību un daiļuma izjūtu. “Braki” rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi nepārdeva nevienu savu rentes māju, kuri tās apsaimniekoja. Tikai 1909. gadā “Brakus” beidzot izpērk rakstnieka brālis Arvīds Blaumanis un viņa ģimene saimnieko šeit līdz 1939. gadam, kad mājas un zemi pārdod lauksaimniecības kamerai.

Doma, ka “Brakos” būtu iekārtojams rakstnieka piemiņas muzejs, radās jau 1938. gadā. Taču pagāja 20 gadu, kamēr bijusī rentes māja pārtapa par R. Blaumaņa memoriālo muzeju.

Par muzeja dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1959. gada 10. maijs, kad apmeklētājiem durvis vēra atjaunotā “Braku” dzīvojamā māja. Visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992. gadā. Atjaunoto Braku sētu veido 8 ēku komplekss, kas raksturīgs 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Ērgļu novada zemnieka sētai. Reizē ar ēku kompleksu muzeja teritorijas 40 hektāros atjaunotas arī “Braku” mājas takas. Tās pieejamas tūristiem, sportistiem, dažādu nometņu dalībniekiem, bet it īpaši tās domātas R. Blaumaņa daiļrades cienītājiem.

„Braku” ēku raksturojums

Visas ēkas ir no koka guļbaļķiem ar niedru jumtiem. Lielākā daļa ir celtas 19. gs vidū, dzīvojamā māja – 1811. gadā. 20. gs. vidū visas „Braku” ēkas pakāpeniski tika atjaunotas.

Dzīvojamā māja – Restaurēta 1959. gadā. Ēkas vidū senatnīga apkures sistēma – plīts un maizes krāsns, ko kurinot sasila visa māja. Mājā sākumā bija divas telpas – saimes jeb lielā istaba, kurā dzīvoja „Braku” gājēji, un saimnieka istaba, kurā mita Blaumaņu ģimene. Saimnieku gals 1894. gadā tika pārdalīts uz pusēm ar dēļu starpsienu, izveidojot 2 atsevišķas telpas – viesu, sauktu arī par mātes istabu, un rakstnieka istabu. Mājas iekārta atbilst rakstnieka dzīves laika periodam (1868 – 1908).

Namiņš – virtuve (ķēķis) – Neliela, zemāka dzīvojamās mājas piebūve. Te iemūrēta liela plīts ar diviem katliem. Namiņā novietoti dažādi saimniecības priekšmeti – piena separators, veļas mazgājamā ierīce, koka trauki – ķipīši, spaiņi, sviesta kuļamie kubuli, zara kanna.

Klēts (Drēbju kambaris) – Atjaunota 1961. gadā. Klētī glabāja dažādas uzturvielas, drēbes un mantas. Uz klētsaugšas žāvēja tējas zāles, nolika ābolus. Karstajās vasaras dienās klēts noderēja dzīvošanai un gulēšanai.

Klētī atrodas pūra lādes, drēbju skapis, gultas, tītavas un citi sadzīves priekšmeti.

Rija ar piedarbu – Restaurēta 1963. gadā. Rijā ir iebūvēta krāsns – atrodas stūrī pazeminātā vietā. Krāsnij nav dūmvada. Kurinot dūmi plūda laukā pa lūku. Rijas augšpusē atrodas apaļkoki – rijas ārdi. Uz tiem lika žāvējamo labību, linus, zirnājus, kaņepājus.

Rijā novietoti spriguļi, kuļamie bluķi, labības sieti (kretuļi), rijas lukturi.

Piedarbs – Telpa labības kulšanai. Te novietoti labības un linu apstrādes rīki – vētījamā mašīna, vienroča izkaptis un mazie grābeklīši labības pļaušanai, sirpis, salmu grābekļi, linu mīstīklas – tilta mīstīkla, darbināma ar zirgu, bluķa mīstīkla, rokas mīstīkla, griežama ar diviem rokturiem, brauktuves, kulstāmais rats, linu susekļi un sukas.

Maltuvē tika malti graudi – gan miltu ieguvei maizītes cepšanai, gan rupjākais malums lopbarībai.

Sīklopu kūts – Atjaunota 1988. gadā. Te turētas aitas, cūkas, mājputni.

Labības klēts – Restaurēta 1990. gadā. Izmantota graudu, miltu, biškopības produktu, iedzīves priekšmetu, saimniecības piederumu un darba rīku glabāšanai.

Zirgu stallis ar klētiņu – Atjaunots 1992. gadā. Starp stalli un klētiņu vaļēja iebrauktuve siena pievešanai, sienu no vezuma padeva uz staļļaugšas. Blaumaņa laikā „Brakos” turēja 3-5 zirgus: viens izbraukšanai, jaunzirgs, pārējie darbam. Klētiņā atradās zirglietas un zirgu kopšanas piederumi. Gaidot kumeļa nākšanu, kāds puisis vai pats saimnieks nakšņoja klētī.

R.Blaumaņa dzīvē un daiļradē zirgam ir bijusi liela nozīme.

Lielā kūts ar vāgūzi – Restaurēta 1965. gadā. Kūts sadalīta trīs telpās, divās no tām mita govis. Rakstnieka dzīves laikā kūtī stāvējušas 18-20 govis. Kūtsaugšā glabāja sienu.

Vāgūzi jeb ratnīcu ēkas galā izmantoja braucamo piederumu un darba rīku glabāšanai, arī siena un salmu novietošanai. Vāgūzī atrodas līnijdroška, groza droškas, kamanas, ragavas, tapu ecēšas, atsperecēšas, lemešarkli, spīļarkls, siena dakšas, grābekļi.

Pirts – Atjaunota 1960. gadā. Novietota ārpus sētas starp Pirtsgravu un dīķi. Sastāv no priekšnama, kur nolika drēbes, un mazgāšanās telpas. Šeit ir no akmeņiem krauta krāsns bez dūmvada. Pirti kurinot, dūmus izlaida pa durvīm vai lūku. Pret krāsni pie sienas piestiprināta biezu dēļu lāva, zem tās novietots sols. Karsto ūdeni mazgāšanās vajadzībām nesa no dzīvojamās mājas vai sasildīja pirtī kubulā, metot tajā sakarsētus akmeņus.