Braku muzejs

Muzeja priekšmets stāsta

 

Mana saimnieka domas klejoja tālu ideju laukos, kur visi viņa radītie tēli dzīvoja – nosauktie un nenosauktie vārdos. Ar kādu degsmi viņš rakstīja. Dažbrīd ar smaidu sejā, bet citu reizi – tik nopietns un aizdomājies, ka viņa acīs varēja manīt spožas dzirksteles.

Klinta Nagle, Salnavas psk., 9. kl.

Es [galds] vēl tagad jūtu to siltumu un mīļumu, kuru R.Blaumanis izstaroja ar visu savu ķermeni, tas sasildīja arī manu koka sirdi. Tajos brīžos es vēlējos būt tikpat dzīvs un izstarot tādu pašu mīlestību un prieku kā rakstnieks.                    

Klinta Bičevska, Vestienas psk., 8. kl.

Kad R. Blaumanis sacerēja savu pirmo stāstu, man [galdam] tas ļoti patika un arī mazliet kutināja, kad spalvaskāts slīdēja pa zilajām lapām.(..) Rakstnieks pat raudāja, radot darbus. Tad vispirms samirka papīra lapas, izplūda tinte, un slapjumu sajutu arī es…

Jēkabs Purviņš, Ērgļu vsk., 7. kl.

Kaut man ir tikai koka klavieru sirds, tajā vienmēr skanēs Rūdolfa sacerētā melodija, ko viņš veltīja savai māmiņai. Mūzika nekad neizzudīs no „Brakiem”. Tā vienmēr ienesīs gaišumu un siltumu šajās mājās.                                                           

Adrija Apine, Praulienas psk., 7. kl.

Klavieres palīdzēja rakstniekam dzīvot. Tās saprata Blaumaņa sajūtas un pārdzīvojumus, sniedza viņam iedvesmu rakstīt. Arī šodien šis mūzikas instruments jūt mājas auru un spēku.

Paula Elmere, Ogres Valsts ģimn., 8. kl.

Rakstniekam katrā stāstā vai novelē tika iekļauta dziļa doma. Dažkārt, rakstot darbus, viņš saspieda mani [spalvaskātu] stiprāk, bet man nesāpēja. Tas vairāk atgādināja mīļu saules apskāvienu, kas spēja sasildīt pat melnas, biezas tintes pilnu sirsniņu.

Zaiga Vaišļa, Rēzeknes Valsts poļu ģimn., 8. kl.

Cilvēki ir nežēlīgi, skarbi un netaisnīgi. Tomēr dažreiz es [spalvaskāts] vēlētos izdzīvot pat visļaunākās emocijas, jo tas liktu justies dzīvai. Blaumanis mani iepazīstinājis ne tikai ar meliem, nodevību, netaisnību, bet arī ar patiesu mīlestību un laimi.

Everita Marija Zeimule, Viļānu vsk., 9. kl.

Katru dienu es [vāze] stāvu un skatos ārā pa logu. Es gremdējos atmiņās par R. Blaumani. Plaisa manos sānos ir joprojām. Tā ir neredzama, bet cilvēki, ejot garām, nemaz neievēro manu salauzto sirdi.                                                                

Diāna Lapsiņa, Kusas psk., 8. kl.

Ak, savā [skaltura] mūžā esmu dzirdējis tik daudz sarunu! Tie bija gan joki, gan strīdi, meitu runas par mīlestību un preciniekiem un, protams, ne viena vien bēdu ziņa. No šiem raibajiem stāstiem Blaumanis nereti smēlās idejas un iedvesmu saviem darbiem.

Annija Ņizina, Dzērbenes vsk., 9. kl.

Šobrīd es [pletīzeris] uz jums skatos no „Braku” muzeja mūrīša. Diemžēl sen jau neesmu jutis to siltumu, kad manī iebēra kvēlojošās ogles. Tāds karsts un smags tad maigi ieniru raupjajā linu drēbē. Tagad siltums nāk no saimes istabas lielās krāsns.

Elfa Bukša, Madlienas vsk., 8. kl.

Es [baltrozīšu krūms] aizveru savas balto ziedlapiņu acis un sapņoju par tiem laikiem, kad cilvēki bija pieticīgāki, jautrāki, laipnāki. Viņiem nemaz nevajadzēja tik daudz, lai būtu laimīgi! Arī es tad biju jauns un smaržoju daudz jaukāk.

Alīna Vasiļjeva, Rīgas 33. vsk., 7. kl.

Es esmu roze, kura aug Braku pagalmā. Šeit ir kā citā pasaulē – te ir miers, te maigi žūžo vēji, te liepas dod savu svētību. Es gribētu atkal satikt savu dvēseles draugu…

Inga Nečiporenko, Kusas psk., 9. kl.

Es [skulptūra „Rozes mātei”] sagaidu ikvienu, kas nāk ciemos pie rakstnieka. Bieži pie manis tiek nolikti ziedi. Kāds piespiežas pie mana sāna, un man paliek tik silti, kaut gan salti nav nekad, jo mani taču sargā biezais kažoks.                                   

Kalvis Kaļva, Ērgļu vsk., 7. kl.

 

Ja es būtu…

Ja es būtu Skaru Juris no noveles „Nāves ēnā”… Mana būtība jau simtām reižu šeit izvēlējusies savu likteni, taču šoreiz būs citādi – šoreiz es nelēkšu. (..) Tas, ko es apjautu, stāvot malā, drošībā, varētu likties, ka jāizjūt bailes. Emocijas bija pagaisušas, mana personība nozudusi. Es klausījos vīru runās tā, it kā tur nemaz nebūtu. It kā teātri skatītos…

Kristers Zariņš, Rencēnu psk., 9. kl.

 Ja es būtu Raudupiete… Es kļuvu alkatīga, dzīves rūdīta sieviete, kurai nepatika nekas, kas ir saistīts ar vīru. Raudups man atmiņā palika ar to visu ļauno, ko viņš man nodarīja. Varbūt kāds mani attaisnos, varbūt arī ne. Visgrūtāk ir piedot, bet visvieglāk ir dusmoties un nepiedot.                                                                                 

Sintija Bāliņa, Kocēnu psk., 9. kl.

Ja es būtu Tālavas taurētājs… Es satveru tauri un pūšu, cik spēka. Koku galotnes trīc, zeme dreb, debesis trīsuļo. Es zinu – Miervaldis mani sadzirdēs. Pūšu un pūšu, un pūšu. Pēkšņi egle sāk brīkšķēt. Cirvja zobi lien dzīvā miesā. Man jāpūš taurē. Vēl pēdējo reizi…

Dārta Ungure, Bebru psk., 7. kl.

Iejūtoties velniņu tēlā, es sapratu, ka katram pietrūkst māju, ja ilgāku laiku ir prom no tām, un ka dzīvē galvenais nav blēņas. Tās darot, nevar apgūt neko labu. Un tomēr man patika padzīvot kā velniņam!                                        

Ieva Skrabutena, Pļaviņu novada ģimn., 8. kl.

Mēs [velniņi] palīdzējām veciem ļaudīm šķērsot ielu, rādījām bērniem labu piemēru, grābām lapas, novācām saimniekam dārzeņus, lasījām kastaņus un ozolzīles. Mēs bijām iemācījušies izklaidēties, nenodarot nevienam pāri ne fiziski, ne morāli.

Rainelda Žinka, Bērzgala psk., 7. kl.

Mēs katrs sevī glabājam mazu velniņu. Ne viss, kas iznācis no elles, ir slikts.

Elīza Katlapa, Dzērbenes vsk., 7. kl.

Es vēlos būt labais velniņš. Sapņot un izsapņot savus nepiepildītos sapņus, just un mīlēt. Dzīvot nozīmē sapņot, sapņot nozīmē dzīvot. Sapnis, kas pārtop īstenībā, man liek justies mīlētai un vajadzīgai.                                                               

Aija Čoiča, Salnavas psk., 9. kl.

Es [velniņš] paskatos uz augšu – tur neiedomājami skaista, kvēloša bumba, kas izstaro satriecošāko gaismu, kādu esmu redzējis. No Velna mātes stāstītā atcerējos, ka to saucot par sauli un ka tā esot pretīgs veidojums, bet es uz to varētu lūkoties stundām un apbrīnot to...

Kaspars Eiduks, Varakļānu vsk., 8. kl.

Kā būtu, ja es kļūtu mazais velniņš? Es beidzot būtu brīvībā, nost no elles briesmīgajiem likumiem! Es noteikti atgrieztos „Brakos”, jo tikai te var justies kā  savās mājās.Es skrietu, lēkātu, izklaigātos, blēņotos un mestu kūleņus.          

Marija Ukrainceva, Rīgas 33. vsk., 7. kl.

Man tā gribas atkal izdarīt kādam vēl ko labu. Iespējams, to arī Rūdolfs Blaumanis ir vēlējies pateikt, kad rakstījis pasaku „Velniņi”– dzīvē galvenais ir palīdzēt citiem cilvēkiem.   

Gundars Jānis Āboliņš, Ērgļu vsk., 8. kl.

Izlasot dzejoli „Mazās Martas dziesma”, man ir vēlēšanās būt mīļai pret mammu, palīdzēt omei, draugiem... Ja man būtu burvju vara... Izdarītu tā, lai bērns mūsos saglabātos pēc iespējas ilgāk. Ticiet man, pasaule būtu daudz labāka!             

Marta Vaska, Ērgļu vsk., 8. kl.

Ja es būtu Ediņa, tad es mēģinātu nepakļauties neapdomīgām idejām. Meitenei vajadzēja paredzēt to, ka bites dzēlienam var būt dažādas sekas. Jānim iepatikties varēja ar nedaudz vienkāršākām un drošākām metodēm. Mūzika būs īstais paņēmiens, kā savaldzināt Jāni...

Laura Vanaga, Bebru psk., 7. kl.

Vislielākais dārgums ir vecāku mīlestība un savas ģimenes atbalsts. Mīliet viens otru, mīliet vecākus! Bez ģimenes es būtu vien sīks zvaigžņu puteklītis, sīka smilga, puķes zieds, atrauts zariņš no bērza.                                                                    

Katrīna Blūma, Gulbīša vsk., 7. kl.

Ja es būtu dzeja, ko rakstījis R. Blaumanis,/ Tad lidotu uz viņa elpas./ Ja es būtu kaut pušu plēsts vārds,/ Zinu, viņš iznestu mani no laika un telpas.

Kristiāna Šuksta, Rīgas Valsts 1. ģimn.

Es [Kārlēns] lūkojos uz apvārsni. Acis miglojas, debesis un jūra ir saplūdušas, un ir grūti saskatīt cerību svītru, kur  varētu ieraudzīt glābējus. Kaut ātrāk tur parādītos maza laiviņa kā cerību lāse!                                                                        

Dāvids Siliņš, Praulienas psk., 7. kl.

Ja es būtu Kārlēns, Dievs man būtu devis ļoti lielu garīgo spēku, kas ļautu pārvarēt grūtības un ciešanas uz ledus. Es saprastu savas dzīves patieso jēgu, to – kas es esmu un kas atvērs manu sirdis uz pārējo pasauli.                                         

Liene Bokmane, Ozolaines psk., 9. kl.

Es [Kārlēns] apzinos, ka es miršu, bet es atskārstu arī to, ka tikai tagad saprotu vārdu „dzīve”. Neviens jau nekad neapjautīs, kā ir, kad ir auksti, nav gandrīz ko ēst un nav zināms, vai vispār varēs izdzīvot. To nevar saprast, ja to pats neizdzīvo.

Laila Saulīte, Ērgļu vsk., 9. kl.

Ja es būtu Grīntāls, censtos ar jokiem, vārdiem un faktiem uzlabot visas grupas garastāvokli, jo tas palielinātu izglābšanās izredzes, taču mana izturēšanās un runa nebūtu vis tik droša.

Ralfs Sedlenieks, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.

Ja es būtu Birkenbaums, es nebūtu ļāvis Kārlēnam pieķerties. Domāt, ka pasargāšu. Cerēt, ka neatstāšu. Lai vēlāk nebūtu jācieš ne viņam, ne man. Varbūt nebūtu izmisuma un vilšanās viņa un vainas manās acīs. Drauga dēļ, dzīvības dēļ.

Laura Gūtmane, Rīgas Valsts 2. ģimn., 9. kl.

Mēs [zvejnieku glābēji] sapratām, ka pilnīgi visi laivā nesalīdīs. Mana sirds sažņaudzās, to apzinoties. Mēs redzējām, ka zvejnieki vilka lozes, un sapratām, ka šīs lozes izšķirs dzīvību un nāvi. Pār manu vaigu neviļus noritēja asara. Es saņēmos un neļāvu ritēt arī otrai.

Viktorija Zakarkeviča, Gaigalavas psk., 8. kl.

Ja es būtu viena no Zirgiem [„Nāves ēnā”], nezinu, vai spētu izturēt. Zirgi varēja vai nevarēja domāt par sevi, tāpat paši par sevi parūpēties viņi nevarēja – tas bija saimnieku darbs. Nevienu brīdi kādam neienāca prātā, ka arī Zirgiem mājās ir ķēve, pie kuras viņi grib atgriezties.                                      

Sabīne Grēta Jume, privātā psk. „Gaismas tilts 97”, 9. kl.

Mēs paši veidojam savu uztveri apkārt notiekošajam. Man, Jānim, bija dota visdaiļākā būtne, bet dzīve pret mani nebija godīga. Stāsts „Nezāle” deva iespēju saprast, cik mēs patiesībā esam laimīgi…                                    

Raimonds Ķirķis, privātā psk. „Gaismas tilts 97”, 8. kl.

Jānis bija miris – viņu pagrūda, viņš kaut kur uzdūrās un zaudēja svarīgāko, kas viņam bija – dzīvību. Puisim bija lemts mirt, taču manī vēl arvien mājoja sajūta, ka es varēju kaut ko mainīt. Ja es būtu Līze... es izglābtu Jāni.                

Inese Delvera, Rīgas Valsts 2. ģimn., 8. kl.

Es esmu Rūdolfs Blaumanis. Es vēroju cilvēkus un pierakstu viņu stāstus, lai viņu kļūdas vairs nekad neatkārtotos…                                                           

 Paula Roznere, Iecavas vsk., 8. kl.

Ja es būtu Raudupiete? Ja man vajadzētu izdzīvot viņas mūžu, iejusties viņas ādā, maldīties neprātīgās kaislībās, ilgās pēc īstenas laimes? Ja man vajadzētu maksāt ar sava dēla nāvi par iluzoras laimes druskām... Nudien es tādu mūžu sev neizvēlētos...

Eleonora Nesterova, Rēzeknes Katoļu vsk., 8. kl.

 

„Māmiņ, mīļo māmiķīti, /Nāc un paskaties tu ar…” (R. Blaumanis)

 

Es tevi aizvedīšu pa rasas pērļu pilno zāli, un tu ieraudzīsi neparastos tinumus un saules zaķēnus. Mēs abas asarojam, jo cilvēki neraud tikai aiz bēdām vai sāpēm. Cilvēki lej asaras arī aiz skaistuma.                                                                    

Monta Āboliņa, Bebru psk., 8. kl.

Tu vienmēr esi man klāt, dod man padomu, dažreiz stingru, dažreiz pat ļoti stingru, bet tas labi, ka nelutini, tas labi, ka nedod it visu, ko mana ņiprā sirds vēlas. Tu esi kā Indrānu māte, kura zina, kas ir labi, kas slikti, kura spēj saskatīt iekšējo skaistumu labāk par ārējo.

Kristiāna Indriķe, Ogres Valsts ģimn., 8. kl.

Karlīne Blaumane ir brīnišķīgs piemērs, kādai jābūt īstai mātei. No pašas bērnības māte stāvēja Jums blakus uz dzīves ceļa. Jūs izpildījāt galveno uzdevumu – nenogājāt no šī ceļa. Jūsu māte var lepoties ar savu dēlu.

Svetlana un Natālija Muriginas, Daugavpils 11. psk., 9. kl.

Mans dzīves varonis bija, ir un būs tētis. Viņš bija trīs vienā – mamma, tētis un vecmamma. Jā, dzīve nav salda, tā ir neganta, bet galvenais – nezaudēt cerību.

Aļona Aleksejeva, Mežāres psk., 6. kl.

Māte ir mīlestības puķe, mans ceriņu zieds, kurā alkstu atrast neparasto lapiņu skaitu. Viņa ir spoža dārglietu lādīte ar savu nesatricināmību un stiprumu, katru dienu redzēta, dažkārt arī piemirsta.                                                                         

Guna Šulmane, Praulienas psk., 9. kl.

Māmiņas ir paši tuvākie cilvēki, kuriem lūgt padomu un kuru klēpī ieritināties saltos ziemas vakaros.                                                                              

 Alfa Toka, Vecpiebalgas vsk., 7. kl.