Braku muzejs

Raibā dzīve,

Cik tur man mīļa!

R. Blaumanis

 

Dzīve, tu esi iespēja, dāvana un laime!

Santa Niedra, Balvu Amatniecības vidusskola

 

Dzīvei melnraksta nav. Nav iespējams visus nelaimīgos, sāpīgos mirkļus aizkrāsot ar baltu korektoru. Tā vietā jāturpina tālāk ar jaunu degsmi, enerģiju un darboties gribu.

 Linda Krieviņa, Lielvārdes pamatskola

 

Dzīve ir spēle, kura tomēr ir jāmāk spēlēt, un, ja nemāki, tad drīz vien dzīve iemācīs tās noteikumus… Dzīve tāda komēdija vien ir, un tas tomēr priecē, ka varam reizēm arī paspēlēt kādu lomu šajā spēlē, kura ir pilna ar šķēršļiem: nogāztiem kokiem, dziļām gravām, upēm un jūrām.

 Diāna Dzalbe, Jūrmalas 1. ģimnāzija

 

Dzīve ir kā dārgumu lāde. Koka kaste visiem viena, arī atslēga izvīlēta visiem vienāda, taču neviens dārgakmens nav identisks. Vari mēģināt atrast sev līdzīgo, taču robi katram savi. Arī gaisma lādē visus neapspīd vienādi. Cits ir biežāk gaismā, cits retāk, cits darīs visu, lai tikai nepaliktu ēnā, cits atkal palaidīs garām gaismas iekarotājus, varbūt pat atdos savu lādes atslēgu, jo viņam ir vienalga, vai viņu apspīdēs vai nē.

Kristīne Kučiere, Rūjienas vidusskola

 

Tā ir liela gudrība – pieņemt un izdzīvot ikvienu dzīves piedāvāto mirkli: gan to skaudri sāpīgo, kad grodajā dienu ritumā parādās kāds melnāks pavediens, gan to, kas tevi spējā priekā paceļ līdz debesīm.

Diāna Eņģe, Ērgļu vidusskola

 

Dzenoties pakaļ mērķim, nedrīkst pazaudēt tagadni, ir jābauda, ir jādzīvo ikviens brīdis.

 Anžela Britanova, Valkas ģimnāzija

 

Cilvēks ir vislabākais aktieris – visu laiku spēlē uz dzīves skatuves vienas personas izrādi – savu dzīvi.

Aija Lorence, Talsu Valsts ģimnāzija

 

                        Domā ko iesākt

            Labas domas sāk prātu mākt

            Esi pietiekami stiprs

            Izturīgs un ņiprs

            Kājās esi ticis

            Savu vārdu priekšā licis.

Līna Rozenbaha, Liepājas 1. ģimnāzija

 

            Dzīvojot tikai šodien, cilvēks piemirst pataupīt arī mazu kripatiņu rītdienai, bet vai dzīve neliktos uz pusi vieglāka, krāsaināka un piepildītāka, ja mūs katru dienu nenomocītu domas par rītdienu, šīs nemitīgās raizes par nākotnes dzīvi? Patiesībā tā būtu vieglāk, bet pavisam drīz visi šīs dzīves uzplaukušie ziedi noliektu savas uzziedējušās, krāšņās ziedu galviņas, lietus atsāktu līt un viss skaistais pārvērstos par smilšu tuksnesi.

Ieva Ruduka, Cesvaines vidusskola